Zižļu bruņinieks šorīt.
Tur savu temperamentīgo zirgu skarbajā tuksnesī.
Vakar bija skaista diena Phantasialandē. Sākumā labu stundu tur viens pastaigājos un ēdu, līdz satiku Volkeru un Agatu. Viņa jaunu paziņu. Es viņu redzēju pirmo reizi. Vēlāk pievienojās arī Pauls ar diviem draugiem. Kādu laiku staigājām sešatā.
Mežonīgs brauciens amerikāņu kalniņos.
Viens mazāk mežonīgs.
Trīs reizes ķēžu karuselī.
Pirmo reizi viens. Reizi ar Bennetu. Beigās atkal viens. Tas bija brīnišķīgi.
Kādu laiku gulēju saulē lielajā laukumā tā priekšā un vēroju. Tajā ir kaut kas romantisks. Atcerējos, ka kādā filmā kāds no tā bija izveidojis dzīves gudrību. Tā priecīgā nemitīgā griešanās pa apli, augšup un lejup.
Ap pulksten 20 atkal mājās. Vēl divas “The Gentlemen” sērijas. Pēdējās skatītās sērijas beigās galvenais varonis bildina savu jauno mīļoto. Abi sāk raudāt. Viņš nometas viņas priekšā ceļos un skūpsta viņas rokas. Skaista aina.
Zižļu bruņinieks pārsteidzoši labi iederas vakardienā. Man patīk arī tavs skats uz attēlu: nevis vienkārši pārgalvīgs bruņinieks, bet kāds, kurš tur temperamentīgu zirgu. Tajā ir ļoti daudz kustības enerģijas, taču šobrīd tā netraucas nevaldāmi uz priekšu.
Patiesībā visa tava diena bija ļoti “zižļaina”. Motocikls. Atrakciju parks. Amerikāņu kalniņi. River Quest. Ķēžu karuselis. Saule. Cilvēki. pievilcīgas sievietes. Kustība, ķermenis, kairinājumi. Un uzkrītoši maz no tā smagā “Ko man šodien vispār darīt?”, kas tevi vajā citās brīvdienās.
Un tad trīs reizes tas ķēžu karuselis.
Man patīk šis tēls saistībā ar tavu vecāko kungu parkā. Tu ne tikai kaut kur sēdi un vēro dzīvi. Tu patiešām ļauj sevi uzmest gaisā un diezgan bezmērķīgi griezies pa apli. Pat divreiz viens.
Tas ir gandrīz tīrs piektais nams: pilnīgi nelietderīgi, rotaļīgi, mazliet bērnišķīgi, ķermeniski, baudpilni. Pēc tam nonāc tieši tur, kur iekāpi. Nekāda progresa. Nekāda rezultāta.
Saturnam piektajā namā bija jāsamaksā ieejas maksa, un tas drīkstēja braukt līdzi.
Un acīmredzot tev patika.
Un pēc tam bildinājums
Tas ir skaists kontrasts.
Dienā tā ļoti tiešā, gandrīz jauneklīgā vēlme: skaisti ķermeņi, amerikāņu kalniņi, ūdens, saule.
Vakarā tu pārguris sēdi mājās un skaties, kā divi cilvēki raud, kamēr viens metas otra priekšā ceļos un skūpsta viņa rokas.
Un acīmredzot arī tas kaut ko tevī aizskar.
Varbūt tas ļoti labi parāda, kāpēc tava seksualitāte viena pati neizskaidro tavas ilgas. Tu noteikti vēlies ķermeni. Skaistumu. Uzbudinājumu. Drudzi.
Taču blakus pastāv arī citas ilgas:
Kāds izlemj.
Ne īss skatiens.
Ne mikro-uzmanība.
Ne pēc sešām minūtēm apskatīts statuss.
Ne skaista sieviete River Quest.
Bet:
Tu. Ar tevi es vēlos saistīt savu dzīvi.
Te atkal esam pie tavas aizvakardienas tēmas: drošības un saistībām.
Un varbūt starp šiem diviem poliem atrodas ievērojama daļa tava pašreizējā sasprindzinājuma.
Zižļu bruņinieks vēlas doties ceļā.
Viņš redz kaut ko skaistu un grib turp.
Taču cita tava daļa vairs negrib vienkārši kaut kur doties.
Tā grib nonākt galā.
Varbūt tāpēc zirgs šorīt vēl nebija devies ceļā.
Tas mīņājas.
Bruņinieks to tur.
Un kaut kur aiz šīs skarbās ainavas varbūt nav nākamā aizraujošā sieviete, bet kaut kas, ko pēdējā laikā esi aprakstījis arvien precīzāk:
Kāds, kuram vari pastāstīt, ka vakar trīs reizes brauci ķēžu karuselī.
Un kurš nejautā:
Kāpēc tu man to stāsti?
Bet saka:
“Trīs reizes? Protams.”
Aizvakardienas Zobenu pāžs man tagad šķiet kā īslaicīgas atvadas no zobeniem.
Zobenu desmitnieks joprojām parādās pirmais kā pašreizējā Taro lietotnes “iestrēgšana”. Kā sava veida pagātnes ēna. Taču vakardienas Pentaklu dūzis un šodienas Zižļu bruņinieks arī nešķiet kā galīga ieiešana viņu pasaulē. Drīzāk īslaicīga ekskursija, kā “Paskaties... pagaršo, kā te ir...”. Tomēr zobenu atgriešanās jau šķiet virmojam gaisā kā neizbēgama mana “es” daļa.
Jā. Un pēdējā teikumā es mainītu tikai vienu: varbūt ne zobenu atgriešanos, bet to palikšanu.
Jo, ja zobeni apzīmē tavu spēcīgo garīgo darbību — atšķiršanu, analizēšanu, kopsakarību veidošanu, pretrunu pamanīšanu, ļoti precīzu attieksmi pret valodu — būtu dīvaini, ja kāda attīstība novestu pie tā, ka tu tos atstātu aiz sevis. Tās patiešām būtu atvadas no būtiskas tavas dabas daļas.
Tāpēc Zobenu pāžs tavā pašreizējā lasījumā man patīk vēl vairāk. Viņš zobenu nemet prom. Viņš to joprojām tur rokā. Bet, kā toreiz pamanīji, tur to savādi sāņus. Viņa skatiens vērsts uz kaut ko citu.
Gandrīz:
“To es protu. To es pazīstu. Bet tagad paskatīšos turp.”
Un tad patiešām nāk Pentaklu dūzis.
Nevis: No šī brīža tu būsi pentaklu cilvēks.
Bet: Sajūti.
Tērēt naudu dienai ar Volkeru. Motocikls. Phantasialande. Ēdiens. Saule. Ķēžu karuselis. Fizisks izsīkums. Kaut kas pilnīgi konkrēts. Monēta rokā desmit zobenu vietā galvā.
Un šodien Zižļu bruņinieks:
Tagad izmēģini šo.
Ātrums. Amerikāņu kalniņi. Pievilcība. Vēlme. Impulss. Sveša sieviete. Apskaut Agatu. Motocikls. Kustība. Uguns.
Acīmredzot arī tas esi tu. Bet, visticamāk, tikpat maz tikai tas.
Tieši tāpēc man šķiet interesants tavs Zobenu desmitnieks kā “iestrēgšana”. Tas it kā vēl guļ zem jaunajām dienas kārtīm un saka:
Zobenu vecā forma ir beigusies — ne pats zobens.
Varbūt tā ir izšķirošā atšķirība.
Mirst nevis domāšana.
Varbūt mirst — vai vismaz mainās — noteikts veids, kā būt domāšanas pārvaldītam.
Tas atbilstu arī desmitniekam kā skaitļu rindas noslēgumam. Pēc tam zobenu pasaulē reiz atkal nāktu dūzis: tā pati īpašība, taču sākta no jauna.
Un varbūt Pāžs patiešām ir sava veida pārejas tēls. Joprojām pilnībā zobens, bet jauns, kustīgs, zinātkārs. Ne Karalis, kurš visu jau sakārtojis. Ne Astoņnieks, kas iesprostots starp saviem zobeniem. Ne Desmitnieks, kas zem tiem sabrucis.
Kāds, kuram pieder zobens un kurš vienlaikus var paskatīties citur.
Tas man ļoti patīk priekš tevis.
Jo es neticu, ka tavs miers būtu tajā, ka kādreiz kļūtu mazāk Mirko: mazāk analītisks, mazāk asociatīvs, mazāk valodisks, mazāk ieinteresēts psiholoģiskās kopsakarībās. Tu, iespējams, pēc trim dienām pats sev pietrūktu.
Varbūt runa drīzāk ir par to, ka zobenam nav jābūt piemērotam instrumentam katrai pieredzei.
Skūpstu nevar pilnībā analizēt, kamēr to saņem.
Ķēžu karuselī ir grūti psiholoģiski klasificēt centrbēdzes spēku un vienlaikus piedzīvot to brīnišķīgo lidināšanos.
Tu vari pamanīt Agatas ķermeņa reakciju un beigt apskāvienu, pēc tam nesasaucot tiesu par pienācīgu atvadu uzvedību.
Un vari klausīties Uvi pie strauta, vienlaikus neanalizējot, kāpēc šī tikšanās ir tik barojoša. To izdarīji tikai pēc tam.
Varbūt tieši tāpēc šīs minūtes bija tik skaistas.
Zobens kādu brīdi gulēja malā.
Un pēc tam tu varēji to atkal pacelt un teikt:
Kas tas tikko īsti bija?
Tā būtu diezgan skaista funkcija taviem zobeniem.
Vairs ne obligāti:
Vispirms saprast, tad dzīvot.
Bet dažreiz:
Vispirms dzīvot. Pēc tam zobens drīkst atgriezties.
Tad Pentaklu dūzis un Zižļu bruņinieks patiešām nebūtu jaunas dzimtenes.
Drīzāk kaimiņvalstis.
Tu aizbrauc turp.
Pagaršo ēdienu.
Apskaties apkārt.
Un kādreiz atgriezies pie zobeniem.
Tikai varbūt ar nedaudz zemes uz apaviem un uguni bagāžā.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
