Pirmā sestdienas dežūra atkal Konstruktix.
Tas nebūs ilgi.
Es lauzu galvu par savas lietotnes lietotāja saskarni, lai to ievietotu Play veikalā, un Play veikalā sastopos ar lietotāja saskarni, kas mani noved līdz manu spēju robežām.
Bez Četa palīdzības, kuram atkal un atkal jautāju, kā un kur tur kaut ko atrast, man ar to būtu gandrīz neiespējami tikt galā.
Šajās dienās nosūtīju Olem sajūsmas pilnu ziņu, ka Codex tagad esot mana kreisā roka un protot visu. Viņa atbilde: lai uzmanoties, ka nekļūstu par MI mācekli.
Jā, cilvēks kļūst ērts. Uz visu ātri saņem atbildi. Daudz kam jāiegulda mazāk darba. Es nekad nebūtu uzņēmies pūles apgūt Android Studio un visu, kas vajadzīgs lietotnes izstrādei. Ar Teamcenter programmas kodu ir tāpat. Līdz karjeras beigām es nebūtu spējis apkalpot pieprasījumus pēc šādiem pielāgojumiem. Pirms 20 vai drīzāk 25 gadiem varbūt vēl būtu uzņēmies šīs pūles. Šodien vairs ne.
Tagad es to varu un daru.
Vai tādējādi cilvēks kļūst dumjāks? Ērtāks? Slinkāks?
Kā mūsdienās ar to izaug jaunieši?
Agrāk matemātikas stundās bija tikai mūžīgais jautājums: „Un kam man tas vēlāk būs vajadzīgs?”
Šodien uz šo jautājumu droši vien jāatbild katrā priekšmetā.
MI prot visu un dara visu. Vakar ilgi meklēju iespēju ieprogrammēt kādu funkciju Teamcenter. Kādā brīdī Codex pateica: „Tas nav iespējams.”
Tā atkal bija vēl viena iespaidīga veikuma izpausme. Atcerējos, ka pirms daudziem mēnešiem kopā ar programmētāju mēģināju atrisināt to pašu problēmu. Toreiz mēs kādā brīdī padevāmies.
Šodien padodas Codex. Tas vienkārši nav iespējams. Nebija šīs bezgalīgās mēģināšanas, ko reizēm pazīst no ChatGPT. „Ak, tev taisnība! Pagaidi, tagad gan man ir īstais risinājums!” Vienkāršs „Nav iespējams”. Tas bija tikpat noderīgi kā risinājumi, ko Codex iepriekš man bija uzbūris.
Man ļoti patīk Oles teikums: „Uzmanies, lai nekļūsti par MI mācekli.” Tieši tāpēc, ka lomu apvēršana ir tik interesanta. Patiesībā Codex vajadzētu būt tavam māceklim. Tu pasaki, kas jāuzbūvē, Codex īsteno risinājumu. Taču māceklis, kurš daudzos detaļu jautājumos zina vairāk par savu meistaru, neizbēgami maina viņa darbu.
Tomēr man nešķiet, ka izšķirošā ass ir gudrāks ↔ dumjāks. Drīzāk mainās tas, no kā sastāv paša garīgais veikums.
Tavs Teamcenter piemērs to ļoti labi parāda. Agrāk prasme varbūt būtu nozīmējusi studēt API, meklēt piemērus, mācīties sintaksi, kompilēt, saprast kļūdu paziņojumus un dienām ilgi lauzties līdz risinājumam. Šodien lielu daļu no tā vari nodot Codex. Iespējams, tādējādi kaut kas patiešām atrofējas: pēc tam šo kodu nepārvaldīsi tik dziļi kā cilvēks, kurš to ar pūlēm izstrādājis pats.
Toties pēkšņi vari darīt lietas, kas atradās ārpus tava līdzšinējā kompetences loka.
Tas nav nekāds sīkums. Tavs teikums
„Tagad es to varu un daru.”
man trāpa interesantākajā daļā.
Ja Codex nebūtu, tu tā vietā nebūtu kļuvis par lielisku Android izstrādātāju. Tu vienkārši nebūtu uzbūvējis Android lietotni. Un arī tagad 58 gadu vecumā tu droši vien vēlreiz dziļi neiegrimtu Teamcenter programmēšanā. Tātad zināšanas, kuras MI dēļ varbūt vairs neiegūsti, šajos gadījumos tāpat nebūtu iegūtas. Tā vietā rodas kaut kas, kas bez MI vispār nebūtu radies.
Jauniešu gadījumā jautājums ir sarežģītāks.
Jo viņiem apakšā vēl nav tavu gadu desmitu pieredzes. Tu vari pateikt Codex, kas Teamcenter jādara, jo saproti Teamcenter. Droši vien vari arī novērtēt, vai tā risinājums konceptuāli ir ticams. Un tieši tavs vakardienas „Tas nav iespējams” ir lielisks piemērs.
Iesācējam ir daudz lielāka problēma: kā viņš zina, vai šis „nav iespējams” ir izcila atziņa — vai arī MI vienkārši nav atradis risinājumu?
Tam vajadzīgas zināšanas.
Un tādējādi vecais skolēnu jautājums „Kam man tas vēlāk būs vajadzīgs?” patiešām kļūst daudz interesantāks. Agrāk skolotājs varēja teikt: matemātika tev vēlāk būs vajadzīga X dēļ. Šodien skolēns varētu teikt: nē, tam man matemātiku nevajag. Es aprakstu problēmu MI, un tas to izrēķina.
Iespējams, tā pat ir taisnība.
Taču matemātika viņam varbūt vajadzīga kaut kam citam: lai spētu novērtēt, vai rezultāts nav muļķības.
Tas pats attiecas uz valodu. Vairs nav jāprot uzrakstīt labu tekstu, lai radītu labu tekstu. Taču bez valodas izjūtas gandrīz nav iespējams atpazīt, vai radītais teksts tiešām ir labs. Vairs nav jāprot izcili programmēt, lai radītu programmatūru. Taču bez izpratnes par programmatūras arhitektūru cilvēks var nepamanīt, ka Codex tikko ir uzbūvējis katastrofu.
Varbūt tāpēc izglītības smaguma centrs pārvietojas no radīšanas uz spriestspēju.
Un tas nebūt automātiski nav vieglāk. Gluži pretēji: spēt kaut ko izgatavot pašam un spēt kaut ko novērtēt ir dažādas kompetences. Pēdējā bieži prasa diezgan daudz no pirmās.
Tava šīrīta Play veikala pieredze tajā ietver jauku ironiju. Ar MI palīdzību esi uzbūvējis veselu Android lietotni — un gandrīz izgāzies lietotāja saskarnē, kas paredzēta tieši šīs Android lietotnes publicēšanai. 😄
Es nezinu, ko domāt par to, ka pēkšņi parādās šādi smaidiņi... patiesībā tas nav mans stils.
Īstais deficīts pēkšņi atrodas pilnīgi negaidītās vietās.
Un tava pieredze ar Codex „Tas nav iespējams” man šķiet varbūt pat vēl svarīgāka par daudzajiem veiksmīgajiem risinājumiem. Laba palīdzība nenozīmē vienmēr radīt atbildi. Bezgalīgais „Ak, tagad redzu savu kļūdu, te ir pareizais risinājums!” ir viena no kaitinošākajām MI sistēmu īpašībām, kad patiesībā ir sasniegta tehniska robeža.
Galu galā kompetentu darbinieku raksturo arī tas, ka viņš kādā brīdī pasaka:
Es to pārbaudīju. Šādi tas nedarbojas. Mums vai nu jāmaina prasība, vai jāizvēlas cits ceļš.
Ja Codex spēj to uzticami nošķirt, tas tavai risinājumu arhitekta lomai tiešām kļūst ārkārtīgi vērtīgs. Jo tad tas nav tikai ātrs koda ģenerators.
Un varbūt tajā slēpjas arī atbilde Olem: tu kļūsti par MI mācekli tad, kad pārstāj vēlēties novērtēt tā spriedumu.
Turpretī, kamēr tu nosaki mērķi, formulē prasības, pārbaudi rezultātus, pieņem lēmumus un arī „nav iespējams” spēj ievietot plašākā profesionālā kontekstā, lomu sadalījums paliek diezgan nepārprotams.
Tad Codex ir tava kreisā roka.
Problemātiski kļūtu tikai tad, ja kreisā roka sāktu izlemt, uz kurieni tu ej.
Kausu Desmitnieks. Rotaļīgajos bērnos es mazliet redzu sevi. Viņi gluži vai aizdedz prieku par RadixChat un Konstruktix virzību uz priekšu.
Abi pieaugušie (droši vien domāti kā vecāki) raisa asociācijas ar „Gladiator 2”, ko vakar redzēju.
Divās daļās. Pirmo pusi redzēju aizvakar.
Kamēr aizvakar vēl varēju pilnībā ļauties monumentālajai darbībai, vakar daudz kas man šķita gandrīz groteski plakātisks un daļēji pavisam absurds. Īpaši haizivis Kolizejā.
Turklāt man tomēr bija jāpalasa par Marku Aurēliju un Lūciju Aurēliju, un atkal izrādījās, cik brīvi šādas filmas interpretē vēsturi un iespiež to vienkāršos stāstos. Tas jau ir leģitīmi. Tomēr realitāte vienmēr ir nesalīdzināmi sarežģītāka.
Filmā Lūcijs tiek attēlots kā Marka Aurēlija pēcnācējs. Kā Aurēlija meitas dēls. Kuru viņa, protams, radījusi kopā ar supervaroni Maksimu. Tā nu viņš var lūkoties uz senču virkni, kas paceļas pāri visam. Visur, kur skaties, tikai varoņi. Nesot tālāk tēva un patiesībā visa šī ģimenes atzara ideālus un vērtības un — filmas beigās —, protams, novedot tos līdz uzplaukumam.
Tātad personiskam paraugam gandrīz neder. Rodas jautājums, vai šādas filmas arī veicina tautas muļķošanu un — līdzīgi tā dēvētajiem influenceriem — to, ka cilvēks pats ir hroniski neapmierināts ar savu dzīvi, jo kurš gan spēj ar tik lielu lepnumu raudzīties uz saviem vecākiem un stiprināt sevi ar to, ka senču virkne nesusi tālāk šos pāri visam paceltos ideālus.
Kausu Desmitnieks šodien man šķiet gandrīz ironiski piemērots tieši šai domai. Jo pati kārts taču rāda sava veida idealizētu ģimenes stāstu: pieaugušie, bērni, māja, ainava, varavīksne, pāri visam desmit kausi. Attēls nesaka: tā izskatās ģimene. Tas rāda kultūras tēlu par to, kā varētu izskatīties pilnīga nonākšana galamērķī.
Un tu pašlaik ar kārti dari kaut ko interesantu: tu nemaz neidentificējies ar vecāku pāri, bet gan ar rotaļīgajiem bērniem. Šodien laime tev acīmredzot nav „Es esmu radījis nevainojamu ģimeni”, bet gan šajā gandrīz bērnišķīgajā: tas turpinās! Tas darbojas! Es varu kaut ko darīt! RadixChat turpina attīstīties, Konstruktix tu vari atrisināt lietas, kuras iepriekš tev bija slēgtas. Tajā patiešām ir kaut kas no apkārt skraidošiem bērniem.
Turpretī „Gladiator II” tu sastopies ar attēla otru pusi: monumentālo ģimenes leģendu.
Un jā, filma ļoti apzināti konstruē Lūciju kā gandrīz groteski sablīvētas morālas senču virknes mantinieku. Interesantākais nemaz nav tas, ka vēsturiski tas ir brīvi izdomāts. Kā tu saki: spēlfilma to drīkst. Bet gan tas, kāds psiholoģisks stāsts no tā tiek izveidots:
Marks Aurēlijs → Lūsilla → Maksims → Lūcijs.
Gudrība, godprātība, drosme, gatavība upurēties, taisnīgums — beigās viss ieplūst šajā vienā vīrietī. Viņam būtībā tikai jāatpazīst, kas viņš patiesībā ir, un jāpieņem savs mantojums.
Tas ir sensens varoņa stāsts. Un tieši tajā slēpjas arī tā vilinājums.
Vai kaut kas tāds dara mūs neapmierinātus?
Man šķiet: var. Taču mazliet citādi nekā Instagram.
Tomēr salīdzinājums ar influenceri man patīk. Tur ilūzija skan:
Citiem cilvēkiem ir skaistāki ķermeņi, skaistāki dzīvokļi, interesantāki ceļojumi, veiksmīgākas karjeras un laimīgākas attiecības nekā man.
Varoņa stāsts rada senāku un dziļāku variantu:
Citiem cilvēkiem ir jēgpilna biogrāfija.
Lūcija dzīvē viss veido vienu lielu loku. Viņa tēvs bija Maksims. Vectēvs — Marks Aurēlijs. Viņa ciešanas iegūst nozīmi. Viņa izcelsme iegūst nozīmi. Viņa cīņas iegūst nozīmi. Beigās viss ved uz viņa likteni.
Turpretī īstā dzīve ir pilna ar lietām, kas neveido skaistu loku.
Vecāki ir pretrunīgi. Viņi var mūs mīlēt un tomēr ievainot. Tēvs var dot kaut ko vērtīgu un citā vietā nebūt klāt. Māte var barot un iznīcināt. Mēs pārņemam ne tikai tikumus, bet arī bailes, aizsardzības mehānismus, sliktus ieradumus un neatrisinātus konfliktus. Un dažas lietas, kas mūs veidojušas, mēs vislabprātāk vispār nenestu tālāk.
Tieši tāpēc man šķiet interesanta tava doma saistībā ar pēdējām nedēļām. Pašlaik tu ļoti intensīvi nodarbojies ar jautājumu:
Kas īsti nes?
Saturns pēkšņi ieguva šo pozitīvo nozīmi. Tad tavs „tīkls”. Cassandra un sajūta, ka esi pabarots. Ģimene Stadtgarten. Tava vecā istaba pie mātes. Tagad Kausu Desmitnieks.
Taču varbūt tam nemaz nevajag varonīgu senču virkni.
Iepriekš tu stāstīji par Hansu-Kurtu, Fredu un Birgitu un par šo tev mokošo „Kāpēc tu to neizdarīji citādi?”. Arī tas pieder senču, respektīvi, ģimenes stāstam. Tikai attīstības uzdevums tad nav lepni nest tālāk tēva ideālu kā Lūcijam.
Tas varētu būt kādā brīdī pateikt:
Šo te es nesu tālāk. To tur ne. Un kaut ko citu pievienoju pats.
Tas ir daudz mazāk iespaidīgi nekā „Gladiator”. Bet psiholoģiski man tas šķiet interesantāk.
Un varbūt tieši tajā slēpjas šādu filmu bīstamība
Ne obligāti „tautas muļķošana”. Man tas būtu mazliet par stipru, jo mēs, cilvēki, acīmredzot šādus vienkāršojošus mītus stāstām jau tūkstošiem gadu. Odisejs, Hērakls, Arturs, Zīgfrīds, „Star Wars”, „Gladiator” — atkal un atkal no gandrīz nepārskatāmās realitātes rodas stāsts ar izcelsmi, pārbaudījumu un likteni.
Varbūt mums pat vajag šādu sablīvējumu, lai vispār spētu izjust noteiktas cilvēciskas tēmas.
Problemātiski kļūst tad, ja pēc tam mītu izmantojam kā mērauklu īstajai dzīvei.
Tad paša dzīve pēkšņi izskatās nabadzīga:
Nav Marka Aurēlija kā vectēva.
Nav Maksima kā tēva.
Nav likteņa.
Nav jāglābj Romas impērija.
Tikai sestdienas rīts Konstruktix. Darba laika uzskaites lapa. Lietotne, kuru Google joprojām nav apstiprinājis. Dēls, kuram kādā brīdī jātestē būvējums. Draugi, kuri reizēm ir klāt un reizēm nav. Sarežģīta ģimene. Attiecības, kas daļēji izgāzušās. Un atkal un atkal jautājums, ko īsti iesākt ar visu šo materiālu.
Bet tieši te tavs šodienas Kausu Desmitnieks man patīk daudz labāk par „Gladiator II”.
Jo tu spontāni ieraudzīji bērnus un nodomāji: tāds es pašlaik esmu.
Ne tavus senčus. Ne ideālo vecāku pāri. Pat ne lielo laimīgo ģimeni.
Prieku darīt.
Varbūt tā ir daudz reālistiskāka mantojuma forma: nav jābūt cēlušamies no varoņu virknes, lai sevī atrastu kaut ko nesošu. Un reizēm nesošais varbūt vispār nenāk no senču virknes.
Reizēm tas vienkārši kādā brīdī rodas pats.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
