Roberta Mūzila „Par muļķību” (2.10.2026)

Musil:

Dāmas un kungi!
Tas, kurš šodien uzdrošinās runāt par muļķību, riskē ciest visdažādākajos veidos; viņam to var iztulkot kā iedomību, pat kā laikmetīgās attīstības traucēšanu. Es pats jau pirms daudziem gadiem rakstīju: »Ja muļķība nebūtu līdz sajaukšanai līdzīga progresam, talantam, cerībai vai uzlabojumam, neviens negribētu būt muļķis.«

Tas bija 1931. gadā; un neviens neuzdrošināsies apšaubīt, ka pasaule arī kopš tā laika ir pieredzējusi progresu un uzlabojumus! Tādējādi jautājums pamazām kļūst arvien neatliekamāks: kas īsti ir muļķība?

Es negribētu arī atstāt bez ievērības to, ka kā dzejnieks pazīstu muļķību jau daudz ilgāk; es pat varētu teikt, ka dažkārt esmu bijis ar to koleģiālās attiecībās! Un, tiklīdz dzejnieks atver acis, viņš turklāt ierauga sevi iepretim gandrīz neaprakstāmai pretestībai, kas, šķiet, spēj pieņemt jebkuru veidolu:

vai nu personisku, piemēram, cienījamo literatūras vēstures profesora tēlu, kurš, pieradis mērķēt nepārbaudāmos attālumos, postoši aizšauj garām tagadnei;

vai nu gaisīgu un vispārīgu, kā kritiskā sprieduma pārvēršanos komerciālā spriedumā kopš tā laika, kad Dievs savā mums tik grūti aptveramajā labestībā piešķīra cilvēka valodu arī skaņu filmu ražotājiem.

Agrāk jau vienu vai otru reizi esmu aprakstījis vairāk šādu parādību; taču nav nepieciešams to atkārtot vai papildināt (un acīmredzot tas pat nebūtu iespējams, ņemot vērā tieksmi pēc diženuma, kas šodien piemīt visam): pietiek kā drošu rezultātu uzsvērt, ka tautas nemākslinieciskais stāvoklis izpaužas ne tikai sliktos laikos un rupjā veidā, bet jau arī labos laikos un visos iespējamos veidos, tā ka apspiešana un aizliegums no goda doktora tituliem, iecelšanas akadēmijās un balvu dalīšanas atšķiras tikai pēc pakāpes.

Man vienmēr ir bijušas aizdomas, ka šī daudzveidīgā ar savu mākslas mīlestību lepojošās tautas pretestība mākslai un smalkākam garam nav nekas cits kā muļķība, varbūt īpašs tās paveids – īpaša mākslas un varbūt arī jūtu muļķība; katrā ziņā tā izpaužas tā, ka tas, ko mēs saucam par daiļgarību, vienlaikus būtu arī daiļmuļķība; un arī šodien neredzu daudz iemeslu no šā uzskata atkāpties.

Protams, muļķībai nevar uzvelt visu, kas izkropļo tik pilnīgi cilvēcisku rūpi kā māksla; kā mūs jo īpaši mācījusi pēdējo gadu pieredze, jāatstāj vieta arī dažādiem bezrakstura paveidiem.
Taču nedrīkstētu iebilst, ka muļķības jēdzienam šeit nav vietas, jo tas attiecas uz prātu, nevis jūtām, bet māksla esot atkarīga no tām.
Tā būtu kļūda.
Pat estētiskais baudījums ir spriedums un jūtas. Un es lūdzu atļauju šai lielajai formulai, ko esmu aizņēmies no Kanta, ne tikai pievienot atgādinājumu, ka Kants runā par estētisko spriestspēju un gaumes spriedumu, bet arī tūlīt atkārtot antinomijas, pie kurām tā noved:

Tēze: gaumes spriedums nebalstās jēdzienos, jo citādi par to varētu disputēt (izšķirt ar pierādījumu).

Antitēze: tas balstās jēdzienos, jo citādi par to nevarētu pat strīdēties (tiekties pēc saskaņas).

Un tagad es gribētu jautāt, vai līdzīgs spriedums ar līdzīgu antinomiju nav arī politikas un visas dzīves jucekļa pamatā? Un vai tur, kur mājo spriedums un saprāts, nevajadzētu gaidīt arī to māsas un māsiņas – dažādos muļķības veidus?
Tik daudz par tās svarīgumu. Roterdamas Erasms savā apburošajā un vēl šodien svaigajā »Muļķības slavinājumā« rakstīja, ka bez dažām muļķībām cilvēks pat nenāktu pasaulē!

*

Sajūtu par tiklab nekaunīgo, kā vareno muļķības varu pār mums daudzi cilvēki pauž, draudzīgi un sazvērnieciski izrādot pārsteigumu, tiklīdz dzird, ka kāds, kuram viņi uzticas, grasās šo briesmoni piesaukt vārdā.
Šo pieredzi sākumā varēju gūt ne tikai pats; drīz vien atklāju arī tās vēsturisko spēku, kad, meklējot priekšgājējus muļķības aplūkošanā – un man kļuvuši zināmi pārsteidzoši nedaudzi; šķiet, gudrie tomēr labprātāk raksta par gudrību! –, kāds mācīts draugs atsūtīja man 1866. gadā nolasītas lekcijas iespiedumu, kuras autors bija Hēgeļa māceklis un Halles profesors Joh. Ed. Erdmann.
Šī lekcija, kuras nosaukums ir »Par muļķību«, sākas ar to, ka jau tās izziņošana esot sagaidīta ar smiekliem; un, kopš zinu, ka tas var atgadīties pat hēgelietim, esmu pārliecināts, ka cilvēku izturēšanās pret tiem, kas vēlas runāt par muļķību, ir īpaši zīmīga, un ļoti nedroši turos pie pārliecības, ka esmu izaicinājis varenu un dziļi divējādu psiholoģisku spēku.

Tādēļ labāk tūlīt atzīšu savu vājumu tās priekšā: es nezinu, kas tā ir. Es neesmu atklājis nekādu muļķības teoriju, ar kuras palīdzību varētu uzdrošināties glābt pasauli; jā, zinātniskās atturības robežās es neesmu atradis pat pētījumu, kas to būtu izraudzījies par savu priekšmetu, vai kaut tikai vienošanos par tās jēdzienu, kura labprātīgi vai nelabprātīgi būtu radusies, aplūkojot radniecīgas lietas. Tas varētu būt manas nezināšanas dēļ, bet ticamāk, ka jautājums »Kas ir muļķība?« šodienas domāšanas ieradumiem atbilst tikpat maz kā jautājumi, kas ir labestība, skaistums vai elektrība.

Tomēr vēlme izveidot šo jēdzienu un pēc iespējas skaidrā prātā atbildēt uz šādu visas dzīves iepriekšēju jautājumu nav maz pievilcīga; tādēļ kādu dienu arī es padevos jautājumam, kas muļķība ir »īstenībā«, nevis kā tā izrādās, lai gan to aprakstīt daudz vairāk būtu bijis mans profesionālais pienākums un prasme. Un, tā kā es negribēju sev palīdzēt dzejnieciski un zinātniski to nespēju, es izmēģināju visnaivāko paņēmienu, kas šādos gadījumos vienmēr ir vistuvāk: vienkārši sekoju vārda muļķis un tā saimes lietojumam, meklēju visparastākos piemērus un centos sasaistīt to, ko tajā brīdī pierakstīju.

Šāds paņēmiens diemžēl vienmēr mazliet atgādina kāpostu balteņa medības: tam, ko šķietami novēro, kādu laiku seko, to nepazaudējot, bet, tā kā arī no citiem virzieniem pa gluži tādiem pašiem līkloču ceļiem tuvojas citi, ļoti līdzīgi tauriņi, drīz vairs nezina, vai joprojām dzenas pakaļ tam pašam. Tā arī muļķības saimes piemēros ne vienmēr varēs atšķirt, vai tie vēl patiesi ir vienas izcelsmes vai tikai ārēji un nemanot ved skatījumu no viena pie otra; un nebūs pavisam viegli pabāzt tos zem vienas cepures, par kuru varētu teikt, ka tā patiesi pieder muļķim.

*

Šādos apstākļos ir gandrīz vienalga, kā sākt, tādēļ sāksim kaut kā: vislabāk laikam ar pašu sākuma grūtību, ka ikvienam, kas vēlas runāt par muļķību vai ar labumu piedalīties šādā sarunā, jāpieņem par sevi, ka viņš nav muļķis; un tādējādi viņš izrāda, ka uzskata sevi par gudru, lai gan vispārīgi tieši tas tiek uzskatīts par muļķības pazīmi!

Ja nu pievēršamies jautājumam, kāpēc tiek uzskatīts par muļķīgu izrādīt, ka esi gudrs, vispirms uzmācas atbilde, kas šķiet klāta ar sentēvu iedzīves putekļiem: piesardzīgāk esot neizrādīties gudram. Visticamāk, šī dziļi neuzticīgā piesardzība, kas pirmajā mirklī šodien vairs nemaz nav saprotama, nāk vēl no apstākļiem, kuros vājākajam patiešām bija gudrāk netikt uzskatītam par gudru: viņa gudrība varēja apdraudēt stiprākā dzīvību! Muļķība turpretī ieaijā neuzticību; tā »atbruņo«, kā mēdz teikt vēl šodien.

Šādas senas viltības un muļķviltības pēdas patiešām joprojām atrodamas atkarības attiecībās, kur spēki sadalīti tik nevienlīdzīgi, ka vājākais meklē glābiņu, izliekoties muļķāks, nekā ir; tās izpaužas, piemēram, kā tā sauktā zemnieku viltība, pēc tam kalpotāju saskarē ar kungiem, kuriem izglītība allaž uz mēles, kareivja attiecībās ar priekšnieku, skolēna – ar skolotāju un bērna – ar vecākiem. Varas turētāju mazāk kaitina tas, ka vājākais nevar, nekā tas, ka viņš negrib. Muļķība viņu pat »dzen izmisumā«, tātad nepārprotami noved vājuma stāvoklī!
Ar to vislabāk saskan tas, ka gudrība viegli viņu »sanikno«! Pakļautajā tā gan tiek augstu vērtēta, taču tikai tik ilgi, kamēr ir saistīta ar beznosacījumu padevību. Brīdī, kad tai trūkst šīs labās slavas apliecības un kļūst nedroši, vai tā kalpo valdošā labumam, to retāk sauc par gudrību nekā par nepieklājību, nekaunību vai viltību; un bieži rodas iespaids, it kā tā vismaz aizskartu valdošā godu un autoritāti, pat ja patiesībā neapdraud viņa drošību.

Audzināšanā tas izpaužas tā, ka dumpīgu, apdāvinātu skolēnu apstrādā bargāk nekā to, kurš pretojas truluma dēļ. Morālē tas novedis pie priekšstata, ka gribai jābūt jo ļaunākai, jo labākas ir zināšanas, pret kurām tā rīkojas.

Pat tiesu sistēma nav palikusi pilnīgi neskarta no šā personiskā aizsprieduma un gudri veiktu noziegumu parasti vērtē ar īpašu nelabvēlību kā »izsmalcinātu« un »jūtu ziņā rupju«.

Un politikā katrs var atrast piemērus, kur vien tos atrod.

Taču arī muļķība – te droši vien būs jāiebilst – spēj kaitināt un nebūt ne visos apstākļos nomierina.

Īsi sakot, tā parasti izraisa nepacietību, bet neparastos gadījumos arī nežēlību; un šīs slimīgās nežēlības pretīgie pārmērību uzliesmojumi, ko parasti dēvē par sadismu, gana bieži rāda muļķīgus cilvēkus upura lomā.
Acīmredzot tas rodas no tā, ka viņi vieglāk nekā citi kļūst nežēlīgā cilvēka laupījums; bet šķiet, ka tas saistīts arī ar viņu viscaur sajūtamo nespēju pretoties, kas sakairina iztēli tāpat kā asiņu smarža medību dziņu un ievilina to tuksnesī, kur nežēlība gandrīz tikai tādēļ aiziet »par tālu«, ka vairs nekur neatrod robežu.

Tā ir ciešanu iezīme pašā ciešanu izraisītājā, vājums, kas iestrādāts viņa rupjumā; un, lai gan aizskartās līdzjūtības privileģētais sašutums reti ļauj to pamanīt, tomēr arī nežēlībai, tāpat kā mīlestībai, vajadzīgi divi, kas viens otram der! To iztirzāt būtu gana svarīgi cilvēcei, kuru tās »gļēvā nežēlība pret vājākajiem« (un tā taču laikam skan arī visierastākais sadisma skaidrojums) moka tikpat ļoti kā pašreizējo; tomēr, raugoties uz domu gaitas galveno līniju un pirmos piemērus savācot tikai pavirši, jau arī sacītais droši vien jāuzskata par novirzi, un kopumā no tā nevar iegūt neko vairāk par to, ka var būt muļķīgi lielīties ar gudrību, bet arī ne vienmēr ir gudri iemantot muļķa slavu.

No tā neko nevar vispārināt; vai arī vienīgajam jau šeit pieļaujamajam vispārinājumam būtu jābūt tādam, ka visgudrāk šajā pasaulē ir vispār pievērst sev pēc iespējas mazāk uzmanības! Un patiesi šī noslēguma svītra zem visas gudrības nebūt nav vilkta reti.

Taču vēl biežāk šis cilvēkbēdzīgais secinājums tiek izmantots tikai pa pusei vai tikai simboliski un aizvietojoši, un tad tas ievirza aplūkojumu pieticības baušļu un vēl plašāku baušļu lokā, pilnībā nepametot muļķības un gudrības jomu.
Gan baidoties izskatīties muļķīgi, gan baidoties pārkāpt pieklājību, daudzi cilvēki gan uzskata sevi par gudriem, bet to nesaka. Un, ja viņi tomēr jūtas spiesti par to runāt, viņi izsakās aplinkus, piemēram, sakot par sevi: »Es neesmu muļķāks par citiem.«
Vēl iecienītāk ir pēc iespējas neitrāli un lietišķi iestarpināt piezīmi: »Domāju, ka drīkstu par sevi teikt, ka man piemīt normāls intelekts.« Un dažkārt pārliecība par paša gudrību parādās arī pa sētas durvīm, piemēram, izteicienā: »Es neļaušu sevi pataisīt par muļķi!«

Jo ievērības cienīgāk ir tas, ka ne tikai slepenais atsevišķais cilvēks savās domās uzskata sevi par ārkārtīgi gudru un labi apveltītu, bet arī vēsturiski aktīvais cilvēks, tiklīdz viņam ir vara, par sevi saka vai liek sacīt, ka esot pārmēru gudrs, apgaismots, cienīgs, cildens, žēlīgs, Dieva izredzēts un vēstures aicināts.
Jā, viņš to labprāt saka arī par citu cilvēku, kura atspulgā jūtas apstarots. Titulos un uzrunās, piemēram, Majestāte, Eminence, Ekselence, Magnificence, Žēlastība un tamlīdzīgos, tas saglabājies sastindzis un gandrīz vairs nav apziņas dzīvināts; taču tūlīt atkal parādās pilnā dzīvīgumā, kad cilvēks šodien runā kā masa.

It īpaši zināms gara un dvēseles zemākais vidusslānis ir pilnīgi nekaunīgs pret savu vajadzību pēc augstprātības, tiklīdz tas uzstājas partijas, tautas, sektas vai mākslas virziena aizsegā un drīkst sacīt Mēs, nevis Es.
Ar pašsaprotamu atrunu, ko var atstāt malā, šo augstprātību var saukt arī par iedomību, un tiešām daudzu tautu un valstu dvēseli šodien pārvalda jūtas, starp kurām iedomība nenoliedzami ieņem vienu no pirmajām vietām; taču starp muļķību un iedomību jau kopš seniem laikiem pastāv cieša saikne, un varbūt tā sniedz kādu norādi. Muļķīgs cilvēks parasti šķiet iedomīgs jau tāpēc vien, ka viņam trūkst gudrības to noslēpt; bet patiesībā pat tas nav vajadzīgs, jo muļķības un iedomības radniecība ir tieša: iedomīgs cilvēks rada iespaidu, ka paveic mazāk, nekā spētu; viņš līdzinās mašīnai, kas izlaiž tvaiku pa neblīvu vietu. Senais teiciens »Muļķība un lepnums aug uz viena koka« nenozīmē neko citu, tāpat kā izteiciens, ka iedomība »apžilbina«.

Ar iedomības jēdzienu mēs patiešām saistām gaidas uz mazāku veikumu, jo vācu vārds »eitel« savā pamatnozīmē nozīmē gandrīz to pašu, ko »veltīgs«. Un šādu veikuma samazinājumu sagaida arī tur, kur veikums patiesībā ir: iedomība un talants taču nereti ir saistīti; bet tad mums rodas iespaids, ka varētu paveikt vairāk, ja iedomīgais pats sev netraucētu. Šis neatlaidīgi pieķēries priekšstats par veikuma samazināšanos vēlāk izrādīsies arī vispārīgākais priekšstats, kāds mums ir par muļķību.

Taču no iedomīgas izturēšanās, kā zināms, izvairās ne tikai tādēļ, ka tā var būt muļķīga, bet galvenokārt arī kā no pieklājības traucējuma. »Pašslavināšana smird,« saka kodolīgs teiciens, un tas nozīmē, ka lielīšanās, daudz runāt par sevi un sevi slavināt tiek uzskatīts ne tikai par negudru, bet arī par nepieklājīgu.

Ja nemaldos, tādējādi pārkāptās pieklājības prasības pieder pie daudzveidīgajiem atturības un distances ievērošanas baušļiem, kuru nolūks ir saudzēt pašapziņu, pieņemot, ka citā cilvēkā tās nav mazāk kā pašā. Šādi distances baušļi vēršas arī pret pārāk atklātu vārdu lietošanu, regulē sveicienu un uzrunu, neļauj bez atvainošanās iebilst vienam otram vai sākt vēstuli ar vārdu Es; īsi sakot, tie prasa ievērot noteiktus noteikumus, lai tikai cilvēki viens otram »nepienāktu pārāk tuvu«. To uzdevums ir izlīdzināt un nogludināt saskarsmi, atvieglot tuvākmīlestību un patmīlību un it kā uzturēt cilvēku attiecību vidējo temperatūru; un tādi priekšraksti sastopami ikvienā sabiedrībā, primitīvajā pat vairāk nekā augsti civilizētajā, jā, tos pazīst arī bezvārdu dzīvnieku sabiedrība, kā viegli nolasāms no daudzām tās ceremonijām.

Taču šo distances baušļu izpratnē aizliegts uzmācīgi slavēt ne tikai sevi, bet arī citus.
Pateikt kādam sejā, ka viņš ir ģēnijs vai svētais, būtu gandrīz tikpat neiedomājami kā to apgalvot par sevi, un nosmērēt pašam sev seju un plēst matus pēc šodienas izjūtas nebūtu labāk kā nolamāt citu. Cilvēki aprobežojas ar piezīmi, ka nav gluži muļķāki vai sliktāki par citiem, kā jau iepriekš tika minēts!
Acīmredzot sakārtotos apstākļos aizliegums attiecas uz pārmērīgām un nevaldāmām izpausmēm.

Tā kā nupat bija runa par iedomību, ar kuru tautas un partijas šodien augstprātīgi lepojas ar savu apgaismotību, tagad jāpiebilst, ka vairākums, kas dod sev vaļu, – gluži tāpat kā atsevišķs lielummānijas slimnieks savos nomoda sapņos – ir ne tikai monopolizējis gudrību, bet arī tikumu un uzskata sevi par drosmīgu, cēlu, neuzvaramu, dievbijīgu un skaistu; un ka pasaulē pastāv īpaša tieksme cilvēkiem, kad tie uzstājas lielā skaitā, atļaut sev visu, kas katram atsevišķi ir aizliegts.
Šīs izaugušā Mēs privilēģijas šodien rada gluži tādu iespaidu, it kā pieaugošo indivīda civilizēšanu un pieradināšanu vajadzētu līdzsvarot samērīgi augošai tautu, valstu un uzskatu savienību decivilizācijai; un acīmredzot tajā izpaužas afekta traucējums, afektīvā līdzsvara traucējums, kas būtībā ir pirms Es un Mēs pretstata un arī pirms jebkāda morāla vērtējuma. Bet vai tā – mums laikam būs jājautā – vēl ir muļķība, jā, vai tā kaut kādā veidā vispār vēl saistīta ar muļķību?

Cienījamie klausītāji! Neviens par to nešaubās!

Bet labāk pirms atbildes vēl atvilksim elpu pie kāda ne gluži nesimpātiska piemēra! Mēs visi, lai gan jo sevišķi mēs, vīrieši, un īpaši visi pazīstamie rakstnieki, pazīstam dāmu, kas par katru cenu vēlas uzticēt mums savas dzīves romānu un kuras dvēsele, šķiet, allaž bijusi interesantā stāvoklī, tomēr nedzemdējot rezultātu, kuru tā drīzāk tikai gaida no mums.
Vai šī dāma ir muļķe? Kaut kas, kas rodas no iespaidu pārpilnības, parasti mums iečukst: viņa tāda ir! Taču pieklājība un taisnīgums prasa atzīt, ka viņa tāda nav pilnīgi un vienmēr.
Viņa daudz runā par sevi, un vispār viņa runā daudz.
Viņa spriež ļoti noteikti un par visu.
Viņa ir iedomīga un nepieticīga.
Viņa bieži mūs pamāca.
Parasti viņas mīlas dzīve nav kārtībā, un arī dzīve kopumā viņai īsti neizdodas.
Bet vai tad nav citu cilvēku veidu, uz kuriem arī attiecas viss vai lielākā daļa no tā?
Daudz runāt par sevi, piemēram, ir arī egoistu, nemierīgo un pat viena melanholiķu tipa slikts ieradums.

Un viss kopā jo īpaši attiecas uz jaunību; tai gluži pieder pie augšanas parādībām daudz runāt par sevi, būt iedomīgai, pamācošai un nesaskaņā ar dzīvi, vienā vārdā, izrādīt tieši tādas pašas novirzes no gudrības un pieklājības, tomēr tādēļ nebūt muļķīgai vai muļķīgākai, nekā dabiski nosaka tas, ka tā – vienkārši vēl nav kļuvusi gudra!

Dāmas un kungi! Ikdienas dzīves un tās cilvēku pazīšanas spriedumi lielākoties gan trāpa, bet parasti arī trāpa garām. Tie nav radušies pareizas mācības dēļ, bet patiesībā ir tikai garīgas piekrišanas un noraidījuma kustības. Tādēļ arī šis piemērs māca vien to, ka kaut kas var būt muļķīgs, bet tam nav tādam jābūt, ka nozīme mainās līdz ar sakarību, kurā kaut kas parādās, un ka muļķība ir cieši saausta ar citu, taču nekur neizvirzās pavediens, ar kuru audumu varētu vienā rāvienā izārdīt.
Pat ģenialitāte un muļķība ir nesaraujami saistītas, un aizliegumu daudz runāt un daudz runāt par sevi, piedraudot ar sodu tikt uzskatītam par muļķi, cilvēce savdabīgi apiet – ar dzejnieka palīdzību.
Viņš cilvēcības vārdā drīkst stāstīt, ka viņam kaut kas garšojis vai ka saule stāv debesīs, drīkst atklāt sevi, izpļāpāt noslēpumus, atzīties, bez saudzēšanas sniegt personisku pārskatu (vismaz daudzi dzejnieki to augstu vērtē!); un viss tas izskatās gluži tā, it kā cilvēce izņēmuma kārtā sev atļautu to, ko citkārt aizliegtu. Šādā veidā tā nemitīgi runā par sevi un ar dzejnieka palīdzību jau miljoniem reižu izstāstījusi tos pašus stāstus un piedzīvojumus, mainot vien apstākļus, taču negūstot nekādu progresu un jēgas pieaugumu: vai tad tajā, kā cilvēce izmanto savu dzeju un kā dzeju pielāgo šim lietojumam, galu galā nevarētu turēt aizdomās arī par muļķību? Es personīgi to nekādā ziņā neuzskatu par neiespējamu!

Starp muļķības un amorāluma lietojuma jomām – pēdējo vārdu saprotot šodien neierastā plašākā nozīmē, kas ir gandrīz tas pats, kas negarīgums, bet ne nesaprātīgums, – katrā ziņā pastāv sarežģīta identitāte un atšķirība. Un šī kopība neapšaubāmi līdzinās tam, kā Joh. Ed. Erdmann kādā nozīmīgā iepriekš minētās lekcijas vietā to izteica ar vārdiem, ka rupjība ir »muļķības prakse«. Viņš sacīja: »Vārdi nav... vienīgā gara stāvokļa izpausme. Tas atklājas arī darbībās. Tāpat arī muļķība. Ne tikai būt muļķim, bet rīkoties, darīt muļķības« – tātad muļķības prakse – »jeb muļķību in Action mēs saucam par rupjību.« Šis valdzinošais apgalvojums māca ne mazāk kā to, ka muļķība ir jūtu kļūda – jo rupjība taču tāda ir! Un tas ved taisnā ceļā atpakaļ pie tā »afekta traucējuma« un »afektīvā līdzsvara traucējuma«, kas jau varēja tikt pieminēti, taču nebija izskaidroti.

Arī Erdmana vārdos ietvertais skaidrojums nevar pilnībā sakrist ar patiesību, jo, neņemot vērā, ka tas bijis vērsts vienīgi uz rupjo, neizsmalcināto atsevišķo cilvēku pretstatā »izglītībai« un nekādā ziņā neaptver visus muļķības lietojuma veidus, arī rupjība nav tikai muļķība un muļķība nav tikai rupjība; tādēļ afekta un intelekta attiecībās, kad tie savienojas »pielietotā muļķībā«, vēl daudz kas jāizskaidro, un tas vispirms, vislabāk atkal ar piemēriem, jāizceļ gaismā.

*

Lai muļķības jēdziena aprises parādītos pareizi, vispirms nepieciešams vājināt spriedumu, ka muļķība ir tikai vai galvenokārt prāta trūkums; kā jau minēts, vispārīgākais mūsu priekšstats par to, šķiet, ir neveiksme visdažādākajās darbībās, fizisks un garīgs trūkums vispār.
Tam mūsu vietējos dialektos ir izteiksmīgs piemērs: vājdzirdību, tātad fizisku trūkumu, apzīmē ar vārdu »derisch« vai »terisch«, kas droši vien nozīmē »törisch« – muļķīgs – un tādējādi stāv tuvu muļķībai. Jo gluži tāpat pārmetumu par muļķību tautas valodā lieto arī citos gadījumos.

Ja sacensību dalībnieks izšķirošajā brīdī atlaižas vai kļūdās, viņš pēc tam saka: »Es biju kā aiznaglots!« vai »Es nezinu, kur man bija galva!«, lai gan galvas līdzdalību peldēšanā vai boksā tomēr var uzskatīt par neskaidri norobežotu. Tāpat zēnu un sporta biedru vidū neveikli rīkojies cilvēks tiks saukts par muļķi, pat ja viņš būtu Hölderlin. Ir arī tādas darījumu attiecības, kurās cilvēks, kas nav viltīgs un bezapzinīgs, tiek uzskatīts par muļķi. Kopumā tās ir muļķības, kas atbilst senākiem gudrības veidiem nekā tas, ko šodien publiski godā; un, ja esmu pareizi informēts, senvācu laikos ar karu un cīņu bija saistīti ne tikai morālie priekšstati, bet arī jēdzieni par to, kas ir zinošs, pieredzējis un vieds, tātad intelektuālie jēdzieni.

Tā katrai gudrībai ir sava muļķība, un pat dzīvnieku psiholoģija intelekta pārbaudēs ir atklājusi, ka katram »snieguma tipam« var piekārtot »muļķības tipu«.
Ja tādēļ meklētu vispārīgāko gudrības jēdzienu, no šiem salīdzinājumiem izrietētu aptuveni lietpratības jēdziens, un visu, kas nav lietpratīgs, reizēm varētu saukt arī par muļķīgu; patiesībā tā arī notiek tad, ja muļķībai atbilstošo lietpratību burtiski nesauc par gudrību. Kura lietpratība izvirzās priekšplānā un kādā laikmetā ar savu saturu piepilda gudrības un muļķības jēdzienu, ir atkarīgs no dzīves formas.

Personiskas nedrošības laikos gudrības jēdzienā izpaudīsies viltība, spēks, maņu asums un ķermeņa veiklība, bet garīgākas – ar diemžēl nepieciešamajiem ierobežojumiem var teikt arī: pilsoniskas – dzīves nostājas laikos to vietu ieņem galvas darbs. Precīzāk sakot, to vajadzētu darīt augstākam gara darbam, taču lietu gaitā no tā radies intelektuālā snieguma pārsvars, kas ierakstīts rosīgās cilvēces tukšajā sejā zem cietās pieres; un tā ir noticis, ka šodien gudrība un muļķība, it kā nemaz nevarētu būt citādi, tiek attiecinātas tikai uz prātu un tā lietpratības pakāpēm, lai gan tas ir vairāk vai mazāk vienpusīgi.

Vispārīgajam neprasmes priekšstatam, kas jau no sākuma saistīts ar vārdu muļķīgs – gan neprasmes itin visā, gan jebkuras atsevišķas neprasmes nozīmē –, ir arī visai iespaidīgas sekas: tā kā »muļķīgs« un »muļķība« nozīmē vispārēju nespēju, tie reizēm var aizvietot jebkuru vārdu, kam būtu jāapzīmē kāda konkrēta nespēja. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ savstarpējais pārmetums muļķībā šodien ir tik ārkārtīgi izplatīts. (Citā sakarībā tas arī ir iemesls, kādēļ šo jēdzienu ir tik grūti norobežot, kā parādījuši mūsu piemēri.) Palūkojieties uz piezīmēm, kas atrodamas prasīgāku romānu malās, ja tie ilgāku laiku atradušies gandrīz anonīmā bibliotēku apritē; šeit, kur lasītājs ir viens ar dzejnieku, viņa spriedums labprāt izpaužas vārdā »muļķīgi!« vai tā ekvivalentos, piemēram, »stulbi!«, »muļķības!«, »neizsakāma muļķība!« un tamlīdzīgi.
Tāpat tie ir pirmie sašutuma vārdi, kad cilvēks teātra izrādēs vai gleznu izstādēs kā masa nostājas pret mākslinieku un apvainojas.

Šeit būtu jāpiemin arī vārds »kičs«, kas kā pirmais spriedums pašu mākslinieku vidū ir iecienītāks par jebkuru citu; tomēr, vismaz cik man zināms, tā jēdzienu nav iespējams noteikt un lietojamību izskaidrot citādi kā ar darbības vārdu »verkitschen«, kas dialektā nozīmē »atdot zem cenas« vai »izpārdot par sviestmaizi«. Tātad »kičs« nozīmē pārāk lētu vai izpārdošanas preci, un es domāju, ka šo nozīmi, protams, pārnestu uz garīgo jomu, var atrast pamatā ikreiz, kad vārds neapzināti lietots pareizi.
Tā kā izpārdošanas prece un krāmi šajā vārdā galvenokārt nonāk ar tiem saistītās neprasmīgas, nederīgas preces nozīmes dēļ, bet neprasme un nederīgums ir arī vārda muļķīgs lietojuma pamatā, diez vai ir pārspīlēti apgalvot, ka mēs esam noskaņoti visu, kas mums nav pa prātam – jo īpaši, ja turklāt izliekamies to cienām kā augstu vai daiļgarīgu! – saukt par »kaut kā muļķīgu«.

Lai noteiktu šo »kaut kā«, ir nozīmīgi, ka muļķības apzīmējumu lietojumu cieši caurstrāvo otrs lietojums, kas aptver tikpat nepilnīgus vārdus zemiskajam un tikumiski pretīgajam; tas atgriež skatienu pie kaut kā jau reiz pamanīta – jēdzienu »muļķīgs« un »nepieklājīgs« likteņa kopības. Jo ne tikai »kičs«, intelektuālas izcelsmes estētisks apzīmējums, bet arī morālie vārdi »mēsli!«, »pretīgi!«, »riebīgi!«, »slimīgi!«, »bezkaunīgi!« ir kodolīgas un neattīstītas mākslas kritikas un dzīves spriedumi.
Varbūt šajos izteicienos tomēr vēl ir garīga piepūle, nozīmes atšķirība, pat ja tie tiek lietoti bez izšķirības; tad kā pēdējais to vietā stājas patiešām jau pusmēmais izsauciens »Tāda zemiskuma!«, kas aizvieto visu pārējo un spēj dalīt pasaules varu ar izsaucienu »Tāda muļķība!«. Jo acīmredzot šie divi vārdi reizēm var aizstāt visus pārējos, tāpēc ka »muļķīgs« ir ieguvis vispārējas neprasmes un »zemisks« – vispārēja tikumības pārkāpuma nozīmi; un, noklausoties, ko cilvēki šodien saka cits par citu, šķiet, ka cilvēces pašportrets, kas nepieskatīts rodas no savstarpējiem grupu uzņēmumiem, ir sajaukts tikai no šo abu netīro vārdu variācijām!

Varbūt ir vērts par to padomāt. Bez šaubām, abi apzīmē neizveidota sprieduma zemāko pakāpi, vēl pilnīgi nesadalītu kritiku, kas gan jūt, ka kaut kas nav kārtībā, bet nespēj pateikt, kas. Šo vārdu lietojums ir vienkāršākā un sliktākā atrodamā noraidošā izpausme, tas ir atbildes sākums un jau arī tās beigas. Tajā ir kaut kas no »īssavienojuma«, un tas kļūst saprotamāks, ja ņem vērā, ka Muļķīgs un Zemisks, lai ko tie nozīmētu, tiek lietoti arī kā lamuvārdi.

Jo lamuvārdu nozīme, kā zināms, slēpjas ne tik daudz to saturā kā lietojumā; un daudzi no mums varbūt mīl ēzeļus, tomēr apvainosies, ja viņus tā nosauks. Lamuvārds nepārstāv to, ko attēlo, bet gan priekšstatu, jūtu un nodomu sajaukumu, ko tas ne mazākajā mērā nespēj izteikt, tikai signalizēt. Starp citu, tas tam ir kopīgs ar modes un svešvārdiem, tāpēc tie šķiet neaizstājami pat tad, ja tos varētu pilnīgi aizvietot. Šā iemesla dēļ lamuvārdos ir arī kaut kas neiedomājami uzbudinošs, kas gan atbilst to nodomam, bet ne saturam; un visskaidrāk tas varbūt redzams jauniešu ķircināšanas vārdos: bērns var pateikt »Busch!« vai »Moritz!« un slepenu saikņu dēļ novest citu līdz trakumam.

To, ko tā var sacīt par lamuvārdiem, ķircināšanas, modes un svešvārdiem, var sacīt arī par asprātības, lozungu un mīlas vārdiem; un visiem šiem citādi tik nevienādajiem vārdiem kopīgs ir tas, ka tie kalpo afektam un ka tieši to neprecizitāte un nelietišķums lietojumā ļauj tiem izspiest veselus trāpīgāku, lietišķāku un pareizāku vārdu laukus. Acīmredzot dzīvē dažkārt pēc tā ir vajadzība, un tā vērtību nevajag tam atņemt; taču tas, kas šādos gadījumos notiek, bez šaubām ir muļķīgs, tā sakot, iet pa tiem pašiem ceļiem kā muļķība; šo sakarību visskaidrāk var pētīt pēc galvenā un valstiskā galvas zaudēšanas piemēra – panikas.

Ja uz cilvēku iedarbojas kaut kas viņam par stipru, vai tās būtu pēkšņas izbailes vai ilgstošs dvēseles spiediens, gadās, ka šis cilvēks pēkšņi izdara »kaut ko bez galvas«. Viņš var sākt kliegt, būtībā ne citādi kā bērns, var »akli« bēgt no briesmām vai tikpat akli mesties tajās, viņu var pārņemt sprāgstoša tieksme postīt, lamāties vai vaimanāt. Kopumā mērķtiecīgas rīcības vietā, ko prasītu viņa stāvoklis, viņš radīs veselu daudzumu citu rīcību, kas šķietami vienmēr, bet pārāk bieži arī patiesībā ir bezmērķīgas, jā, pat pretējas mērķim. Šo pretdarbības veidu vislabāk pazīstam no »paniskām izbailēm«; taču, ja vārdu nesaprot pārāk šauri, var runāt arī par dusmu, alkatības un pat maiguma paniku visur, kur uzbudinājuma stāvoklis nespēj rast apmierinājumu citādi kā dzīvā, aklā un bezjēdzīgā veidā.

Ka pastāv drosmes panika, kura no baiļu panikas atšķiras tikai ar pretēju darbības virzienu, jau sen pamanījis tikpat asprātīgs, cik drosmīgs cilvēks.
Psiholoģiski tas, kas norisinās, iestājoties panikai, tiek uzskatīts par intelekta un vispār augstākās garīgās uzbūves izslēgšanos, kuras vietā parādās senāks dvēseles mehānisms; tomēr droši vien var piebilst, ka, prātam šādos gadījumos tiekot paralizētam un nošķirtam, cilvēks ne tik daudz nogrimst līdz instinktīvai rīcībai, cik caur šo jomu nonāk līdz galējas nelaimes instinktam un galējai rīcības formai. Šis rīcības veids iegūst pilnīga apjukuma formu, tas ir bez plāna un šķietami gan saprāta, gan jebkura glābjoša instinkta pamests; bet tā neapzinātais plāns ir aizstāt rīcību kvalitāti ar to skaitu, un tā nebūt ne mazā viltība balstās varbūtībā, ka starp simt akliem, neveiksmīgiem mēģinājumiem atradīsies arī viens trāpījums. Cilvēks savā galvas zaudēšanā, kukainis, kas tik ilgi triecas pret aizvērto loga pusi, līdz nejauši pa atvērto »izkrīt« brīvībā, apjukumā nedara neko citu kā kara tehnika ar aprēķinošu apdomu, kad tā mērķi »nosedz« ar uguns kūli vai izkliedētu uguni, jā, jau tad, kad izmanto šrapneli vai granātu.
Citiem vārdiem sakot, tas nozīmē mērķētu rīcību aizstāt ar apjomīgu, un nekas nav tik cilvēcisks kā vārdu vai darbību īpašību aizstāt ar to daudzumu.

Taču neskaidru vārdu lietojumā ir kaut kas ļoti līdzīgs daudzu vārdu lietojumam, jo, jo neskaidrāks ir vārds, jo lielāks ir apjoms, uz ko to var attiecināt; un tas pats attiecas uz nelietišķumu.

Ja tie ir muļķīgi, tad muļķība ar to starpniecību ir radniecīga panikas stāvoklim, un arī pārmērīgs šā pārmetuma un tamlīdzīgu pārmetumu lietojums nebūs pārāk tālu no dvēseles glābšanās mēģinājuma ar arhaiski primitīvām – un, kā droši vien var pamatoti sacīt, slimīgām – metodēm. Un patiešām, pareizi lietojot pārmetumu, ka kaut kas patiesi ir muļķība vai zemiskums, var saskatīt ne tikai intelekta izslēgšanos, bet arī aklu tieksmi bezjēdzīgi iznīcināt vai bēgt. Šie vārdi nav tikai lamuvārdi, bet pārstāv veselu lamu lēkmi. Kur kaut ko var izteikt vairs tikai ar tiem, fiziska vardarbība ir tuvu. Atgriežoties pie iepriekš minētajiem piemēriem, šādos gadījumos gleznām uzbrūk ar lietussargiem (turklāt tā vietā, lai uzbruktu tam, kurš tās gleznojis), grāmatas tiek mestas zemē, it kā tās tā varētu atindēt. Taču pastāv arī pirms tam esošais paralizējošais spiediens, no kura tam jāatbrīvo: cilvēks no dusmām »gandrīz nosmok«; »neviens vārds nav pietiekams«, izņemot tieši visvispārīgākos un jēgā nabadzīgākos; cilvēkam »trūkst vārdu«, viņam jāļauj sev »izlaist tvaiku«. Tā ir tā bezvalodības, jā, bezdomības pakāpe, kas nāk pirms pārsprāgšanas! Tā nozīmē smagu nepietiekamības stāvokli, un visbeidzot izvirdums parasti sākas ar dziļi caurskatāmajiem vārdiem, ka cilvēkam »beidzot kaut kas kļuvis par muļķīgu«. Bet šis kaut kas ir viņš pats. Laikos, kad augstu vērtē lielu, enerģisku rīcībspēju, nepieciešams atcerēties arī to, kas reizēm ir tai līdzīgs līdz sajaukšanai.

*

Dāmas un kungi! Šodien daudz runā par cilvēcības uzticības krīzi, par tās uzticības krīzi, kas līdz šim vēl tikusi likta cilvēcībā; to varētu saukt arī par paniku, kura grasās stāties tās pārliecības vietā, ka mēs spējam vadīt savas lietas brīvībā un ar saprātu. Un mēs nedrīkstam maldīties par to, ka šie abi tikumiskie un arī tikumiski mākslinieciskie jēdzieni – brīvība un saprāts –, kas pie mums nonākuši kā cilvēka cieņas zīmes no vācu kosmopolītisma klasiskā laikmeta, jau kopš deviņpadsmitā gadsimta vidus vai nedaudz vēlāk vairs nav bijuši gluži veseli. Tie pamazām »izgāja no apgrozības«, cilvēki vairs nezināja, ko ar tiem »iesākt«, un tas, ka tiem ļāva sarukt, bija mazāk to pretinieku nekā draugu nopelns.

Tātad mēs nedrīkstam maldīties arī par to, ka mēs vai tie, kas nāks pēc mums, droši vien neatgriezīsies pie šiem nemainītajiem priekšstatiem; mūsu uzdevums un garam uzlikto pārbaudījumu jēga drīzāk būs – un tas ir katras paaudzes tik reti saprastais, sāpīgi cerību pilnais uzdevums – ar iespējami maziem zaudējumiem īstenot allaž nepieciešamo, jā, ļoti vēlamo pāreju uz jauno! Un jo vairāk tāpēc, ka ir nokavēta pāreja uz saglabājoši pārveidotām idejām, kurai vajadzēja notikt īstajā laikā, šādā darbībā mums vajadzīgi palīdzoši priekšstati par to, kas ir patiess, saprātīgs, nozīmīgs, gudrs, un līdz ar to apgrieztā spoguļattēlā arī par to, kas ir muļķīgs. Bet kādu muļķības jēdzienu vai daļēju jēdzienu var izveidot, ja prāta un vieduma jēdzieni grīļojas? Kā uzskati mainās līdzi laikiem, es kā nelielu piemēru gribētu minēt vien to, ka kādreiz ļoti pazīstamā psihiatrijas mācību grāmatā jautājums:
»Kas ir taisnīgums?«
un atbilde uz to:
»lai otrs tiktu sodīts!«
tika minēti kā plānprātības gadījums, turpretī šodien tie veido daudz apspriestas tiesību izpratnes pamatu. Tādēļ baidos, ka pat pieticīgākos iztirzājumus nevarēs pabeigt, vismaz nenorādot uz kodolu, kas nav atkarīgs no laika pārmaiņām. Tā rodas vēl daži jautājumi un piezīmes.

Man nav tiesību uzstāties kā psihologam, un es arī nevēlos to darīt, taču vismaz pavirši ieskatīties šajā zinātnē droši vien ir pirmais, no kā mūsu gadījumā cerēs saņemt palīdzību. Senākā psiholoģija nošķīra sajūtu, gribu, jūtas un priekšstatu spēju jeb intelektu, un tai bija skaidrs, ka muļķība ir zema intelekta pakāpe. Turpretī mūsdienu psiholoģija ir atņēmusi dvēseles spēju elementārajam dalījumam tā nozīmi, atzinusi dažādo dvēseles darbību savstarpējo atkarību un caurvīšanos un – tā padarījusi atbildi uz jautājumu, ko muļķība nozīmē psiholoģiski, daudz mazāk vienkāršu.

Protams, arī mūsdienu skatījumā pastāv nosacīta intelektuālā snieguma patstāvība, tomēr pat vismierīgākajos apstākļos uzmanība, uztvere, atmiņa un cits, jā, gandrīz viss, kas pieder prātam, droši vien ir atkarīgs arī no dvēseles īpašībām; turklāt gan saviļņotā, gan apgarotā pieredzē pievienojas otra, gandrīz neatšķetināma intelekta un afekta caurvīšanās. Un šīs grūtības intelekta jēdzienā nošķirt prātu un jūtas dabiski atspoguļojas arī muļķības jēdzienā; un, kad, piemēram, medicīniskā psiholoģija garīgi vāju cilvēku domāšanu raksturo ar tādiem vārdiem kā nabadzīga, neprecīza, abstrahēt nespējīga, neskaidra, lēna, viegli novēršama, virspusīga, vienpusīga, stīva, gausa, pārmēru kustīga, saraustīta, tad bez grūtībām var atpazīt, ka šīs īpašības daļēji norāda uz prātu, daļēji uz jūtām.

Tātad drīkst teikt: muļķība un gudrība ir atkarīgas gan no prāta, gan jūtām; bet vai vairāk no viena vai otra, vai, piemēram, plānprātībā intelekta vājums ir »priekšplānā« vai dažam cienījamam morālam rigoristam – jūtu paralīze, to var atstāt speciālistiem, kamēr mums, nespeciālistiem, jāizlīdzas mazliet brīvāk.
Dzīvē ar muļķīgu cilvēku parasti saprot tādu, kurš ir »drusku vājš galvā«. Taču pastāv arī visdažādākās garīgas un dvēseliskas novirzes, kas pat neskartu iedzimtu intelektu var tā kavēt, izjaukt un maldināt, ka kopumā iznāk kaut kas tāds, kam valodai atkal pieejams tikai vārds muļķība. Tātad šis vārds aptver divus būtībā ļoti atšķirīgus veidus: godīgu un vienkāršu muļķību un otru, kas, nedaudz paradoksāli, pat ir intelekta pazīme. Pirmā drīzāk balstās vājumā prātā, otra – prātā, kas ir vienīgi par vāju attiecībā pret kaut ko, un šī pēdējā ir daudz bīstamāka.
Godīgā muļķība ir mazliet lēna uztverē un, kā mēdz teikt, tai ir »lēna aizdedze«. Tā ir nabadzīga priekšstatos un vārdos un neveikla to lietojumā.
Tā dod priekšroku ierastajam, jo bieža atkārtošana to stingri iespiež atmiņā, un, ja tā reiz kaut ko sapratusi, tā nevēlas ļaut to tik ātri atkal sev atņemt, ļaut to analizēt vai pati par to gudrot. Tai kopumā netrūkst dzīves sārto vaigu! Tiesa, domāšanā tā bieži ir nenoteikta un jaunas pieredzes priekšā tās domas viegli pilnīgi apstājas, toties tā labprāt turas pie jutekliski pieredzamā, ko it kā var saskaitīt uz pirkstiem. Vienā vārdā, tā ir mīļā »gaišā muļķība«, un, ja tā dažkārt nebūtu arī tik lētticīga, neskaidra un vienlaikus tik nemācāma, ka spēj novest izmisumā, tā būtu ārkārtīgi piemīlīga parādība.

Es nevaru sev liegt izrotāt šo parādību vēl ar dažiem piemēriem, kas to rāda arī no citām pusēm un kurus esmu ņēmis no Bleulera psihiatrijas mācību grāmatas: plānprātīgs cilvēks to, ko mēs nokārtotu ar formulu »ārsts pie slimnieka gultas«, izsaka vārdiem:
»Viens vīrs tur otram roku, tas guļ gultā, tad tur stāv mūķene.«
Tas ir primitīva gleznotāja izteiksmes veids!
Ne visai skaidri domājoša kalpone uzskata par sliktu joku prasību nodot savus ietaupījumus kasei, kur tie nestu procentus: neviens taču nebūtu tik muļķīgs, lai vēl maksātu viņai par to, ka glabā viņas naudu! – viņa atbild; un tajā izpaužas bruņnieciska nostāja, attieksme pret naudu, ko manā jaunībā vēl retumis varēja manīt cēlos vecos ļaudīs!
Trešajam plānprātīgajam visbeidzot kā simptoms tiek pārmests, ka viņš apgalvo: divu marku monēta ir mazāk vērta nekā vienas markas monēta un divas pusmarkas, jo – tā skan viņa pamatojums – tā jāmaina, un tad saņem pārāk maz!
Ceru, ka neesmu vienīgais plānprātīgais šajā zālē, kurš no sirds piekrīt šai vērtības teorijai cilvēkiem, kas maiņas laikā neprot uzmanīties!

Bet, lai vēlreiz atgrieztos pie attiecībām ar mākslu: vienkāršā muļķība patiesi bieži ir māksliniece. Tā vietā, lai uz kairinājuma vārdu atbildētu ar citu vārdu, kā savulaik bija ļoti ierasts dažos eksperimentos, tā tūlīt atbild veseliem teikumiem; un, lai ko cilvēki sacītu, šajos teikumos ir kaut kas no dzejas! Es atkārtošu dažas šādas atbildes, vispirms nosaucot kairinājuma vārdu:

»Aizdedzināt: Maiznieks aizdedzina malku.
Ziema: Sastāv no sniega.
Tēvs: Viņš reiz nometa mani pa kāpnēm.
Kāzas: Domātas izklaidei.
Dārzs: Dārzā vienmēr ir jauks laiks.
Reliģija: Kad cilvēks iet uz baznīcu.
Kas bija Vilhelms Tells: Viņu spēlēja mežā; tur bija pārģērbušās sievietes un bērni.
Kas bija Pēteris: Viņš trīs reizes nodziedāja kā gailis.«

Šādu atbilžu naivums un lielais ķermeniskums, augstāku priekšstatu aizstāšana ar vienkārša stāsta izstāstīšanu, svarīga liekā, apstākļu un piedevu izklāstīšana, tad atkal saīsinoša sablīvēšana kā Pētera piemērā – tās ir sensenas dzejas prakses; un, lai gan uzskatu, ka pārāk daudz no tā, kā tagad ļoti modē, tuvina dzejnieku idiotam, tomēr nevar nepamanīt arī dzejisko pēdējā, un kļūst redzams, ka idiotu dzejā var attēlot ar savdabīgu prieku par viņa garu.

Pretstatā šai godīgajai muļķībai prasīgā augstākā muļķība patiesi pārāk bieži ir kliedzošs pretstats. Tā nav tik daudz intelekta trūkums, cik tā neveiksme tādēļ, ka tas piesavinās sasniegumus, kuri tam nepienākas; tai var piemist visas vāja prāta sliktās īpašības, bet turklāt arī visas tās, ko rada nelīdzsvarota, deformēta, nevienmērīgi kustīga, īsi sakot, jebkura no veseluma novirzījusies dvēsele.
Tā kā »standartizētu« dvēseļu nav, šajā novirzē, precīzāk sakot, izpaužas nepietiekama sadarbība starp vienpusīgajām jūtām un prātu, kas nav pietiekams, lai tās savaldītu. Šī augstākā muļķība ir īstā izglītības slimība (bet, lai novērstu pārpratumu: tā nozīmē neizglītotību, aplamu izglītību, nepareizi izveidojušos izglītību, neatbilstību starp vielu un izglītības spēku), un to aprakstīt ir gandrīz bezgalīgs uzdevums. Tā sniedzas līdz visaugstākajam garīgumam; jo, ja īstā muļķība ir klusa māksliniece, tad intelektuālā ir tā, kas līdzdarbojas gara dzīves kustīgumā, bet visvairāk tās nepastāvībā un neauglībā. Jau pirms gadiem par to rakstīju: »Nav vispār nevienas nozīmīgas domas, ko muļķība neprastu izmantot; tā ir kustīga uz visām pusēm un var uzvilkt visas patiesības drānas. Patiesībai turpretī katrreiz ir tikai vienas drānas un viens ceļš, un tā vienmēr ir neizdevīgākā stāvoklī.«

Šeit minētā muļķība nav garīga slimība, un tomēr tā ir dzīvībai visbīstamākā, pašai dzīvei bīstamā gara slimība.
Mums katram tā noteikti būtu jāizseko jau sevī, nevis jāatpazīst tikai tās lielajos vēsturiskajos izvirdumos.

Bet pēc kā to pazīt? Un kādu neizdzēšamu zīmogu tai uzspiest?! Psihiatrija šodien par galveno pazīmi gadījumos, kas uz to attiecas, izmanto nespēju orientēties dzīvē, neveiksmi visu tās uzdevumu priekšā vai pēkšņi viena uzdevuma priekšā, kur to nevarētu gaidīt. Arī eksperimentālajā psiholoģijā, kas galvenokārt nodarbojas ar veselo, muļķība tiek definēta līdzīgi. »Par muļķīgu mēs saucam izturēšanos, kas nepaveic sasniegumu, kuram doti visi nosacījumi, izņemot personiskos,« raksta pazīstams vienas no jaunākajām šīs zinātnes skolām pārstāvis. Šī lietišķas rīcības spējas, tātad lietpratības, pazīme nepārprotamos klīnikas vai pērtiķu izmēģinājumu stacijas »gadījumos« neatstāj neko vēlamu, taču brīvi apkārt staigājošie »gadījumi« prasa dažus papildinājumus, jo pareiza vai nepareiza »snieguma paveikšana« tiem ne vienmēr ir tik acīmredzama.

Pirmkārt, spējā vienmēr izturēties tā, kā dotajos apstākļos izturas dzīvei derīgs cilvēks, jau slēpjas visa augstākā gudrības un muļķības divdomība, jo »lietišķā«, »lietpratīgā« rīcība var izmantot lietu personiskam labumam vai tai kalpot, un tas, kurš dara vienu, parasti uzskata par muļķi to, kurš dara otru. (Bet medicīniski muļķīgs īstenībā ir tikai tas, kurš nespēj ne vienu, ne otru.)
Un, otrkārt, nevar noliegt arī to, ka nelietišķa, jā, pat nemērķtiecīga izturēšanās bieži var būt nepieciešama, jo objektivitāte un bezpersoniskums, subjektivitāte un nelietišķums ir savstarpēji radniecīgi; un, cik smieklīgs ir bezrūpīgs subjektīvisms, tik neiespējama dzīvei, jā, pat domāšanai, protams, ir pilnīgi objektīva izturēšanās; abus līdzsvarot ir pat viena no mūsu kultūras galvenajām grūtībām.

Un visbeidzot varētu iebilst arī, ka reizēm neviens neizturas tik gudri, kā būtu nepieciešams, tātad ikviens no mums, ja ne vienmēr, tad vismaz laiku pa laikam ir muļķīgs. Tādēļ jānošķir neveiksme no nespējas, gadījuma vai funkcionāla muļķība no pastāvīgas vai konstitucionālas, kļūda no nesaprātīguma. Tas pieder pie vissvarīgākā, jo dzīves apstākļi šodien ir tādi – tik nepārskatāmi, tik grūti, tik juceklīgi –, ka no atsevišķu cilvēku gadījuma muļķībām viegli var rasties kopuma konstitucionāla muļķība.

Tādējādi vērojums galu galā izved arī ārpus personisko īpašību jomas pie priekšstata par sabiedrību, kas apgrūtināta ar garīgiem trūkumiem. To, kas psiholoģiski un reāli notiek indivīdā, gan nevar pārnest uz sabiedrībām, tātad arī garīgas slimības un muļķību ne, tomēr šodien daudzviet droši vien varētu runāt par »garīgo trūkumu sociālu imitāciju«; piemēri ir visai uzbāzīgi.

*

Ar šiem papildinājumiem psiholoģiskā skaidrojuma joma, protams, atkal ir pārkāpta. Tas pats mums māca, ka gudrai domāšanai piemīt noteiktas īpašības, piemēram, skaidrība, precizitāte, bagātība, elastīgums par spīti stingrībai un daudzas citas, ko varētu uzskaitīt; un ka šīs īpašības daļēji ir iedzimtas, daļēji līdzās iegūtajām zināšanām tiek apgūtas arī kā sava veida domāšanas veiklība; labs prāts un veikla galva taču nozīmē gandrīz to pašu. Šeit nav jāpārvar nekas cits kā kūtrums un iedzimtība, to var arī trenēt, un komiskais vārds »domāšanas sports« nemaz tik slikti neizsaka to, par ko ir runa.

Turpretī »intelektuālās« muļķības pretmets nav tik daudz prāts kā gars un, ja ar to nevēlas saprast tikai saujiņu jūtu, arī dvēsele. Tā kā domas un jūtas kustas kopā, bet arī tā kā tajās izpaužas viens un tas pats cilvēks, tādus jēdzienus kā šaurums, plašums, kustīgums, vienkāršība un uzticība var attiecināt gan uz domāšanu, gan jušanu; un, lai gan no tā izrietošā sakarība vēl nav pilnīgi skaidra, ar to pietiek, lai varētu teikt, ka dvēselei pieder arī prāts un ka mūsu jūtas nav atrautas no gudrības un muļķības.

Pret šo muļķību jācīnās ar paraugu un kritiku.
Šādi izklāstītais uzskats atšķiras no parastā viedokļa, kas nekādā ziņā nav nepareizs, taču ir ārkārtīgi vienpusīgs un saskaņā ar kuru dziļai, īstai dvēselei prāts nebūtu vajadzīgs, jā, tas to tikai piesārņotu.

Patiesība ir tāda, ka vienkāršos cilvēkos noteiktas vērtīgas īpašības, piemēram, uzticība, pastāvība, jūtu tīrība un tamlīdzīgas, parādās nesajauktas, taču patiesībā tas notiek tikai tādēļ, ka pārējo konkurence ir vāja; un robežgadījums tam iepriekš parādījās draudzīgi piekrītošās plānprātības tēlā. Nekas man nav tālāks par vēlmi ar šiem iztirzājumiem pazemināt labo, godīgo dvēseli – tās trūkums pat ievērojami veicina augstāko muļķību! –, bet vēl svarīgāk šodien ir likt tai priekšā nozīmīgā jēdzienu, ko gan pieminu vairs tikai pilnīgi utopiskā veidā.

Nozīmīgais savieno patiesību, ko tajā varam uztvert, ar tām jūtu īpašībām, kurām uzticamies, kaut kam jaunam – atziņai, bet arī lēmumam, atjaunotai neatlaidībai, kaut kam, kam ir garīgs un dvēselisks saturs un kas no mums vai citiem »prasa« noteiktu izturēšanos; tā varētu sacīt. Un saistībā ar muļķību vissvarīgākais ir tas, ka nozīmīgais ir pieejams kritikai gan no prāta, gan no jūtu puses. Nozīmīgais ir arī muļķības un rupjības kopīgais pretstats, un vispārējā nesamērība, kurā afekti šodien saprātu saspiež, nevis piešķir tam spārnus, saplūst nozīmes jēdzienā. Pietiek par to, varbūt jau vairāk, nekā būtu iespējams atbildīgi pamatot! Jo, ja vēl kas būtu jāpiebilst, tad tikai tas, ka viss sacītais vēl nebūt nedod drošu nozīmīgā pazīšanas un nošķiršanas pazīmi un droši vien arī nebūtu viegli dot pilnīgi pietiekamu.

Bet tieši tas ved mūs pie pēdējā un vissvarīgākā līdzekļa pret muļķību – pie pieticīgas pašierobežošanās.

Reizēm mēs visi esam muļķīgi; reizēm mums arī jārīkojas akli vai pusakli, citādi pasaule apstātos; un, ja kāds no muļķības briesmām atvasinātu likumu: »Atturies no ikviena sprieduma un lēmuma par to, ko pietiekami nesaproti!«, mēs sastingtu! Bet šis stāvoklis, par ko šodien sacelts tik daudz trokšņa, ir līdzīgs tādam, kas prāta laukā mums jau sen pazīstams. Tā kā mūsu zināšanas un prasmes nav pilnīgas, mums visās zinātnēs būtībā jāizdara pārsteidzīgi spriedumi; bet mēs cenšamies un esam iemācījušies turēt šo kļūdu zināmās robežās un izdevīgā brīdī to labot, tādējādi atkal ienesot pareizību mūsu rīcībā.

Patiesībā nekas nerunā pretī tam, lai šo precīzo un lepni pazemīgo spriešanu un rīcību pārnestu arī uz citām jomām; un es uzskatu, ka apņemšanās: »Rīkojies tik labi, cik spēj, un tik slikti, cik esi spiests, un vienlaikus apzinies savas rīcības kļūdas robežas!« jau būtu puse ceļa uz daudzsološu dzīves veidošanu.

Taču ar šiem mājieniem jau kādu brīdi esmu nonācis savu iztirzājumu beigās; tiem, kā piesardzīgi esmu iepriekš norādījis, jābūt tikai priekšizpētei. Un, ar kāju stāvot uz robežas, es pasludinu sevi par nespējīgu iet tālāk; jo tikai viens solis aiz vietas, kur esam apstājušies, un mēs no muļķības jomas, kas pat teorētiski vēl ir daudzveidīga, nonāktu vieduma valstībā – tukšā apvidū, no kura parasti vairās.

Lekcija pēc Austrijas Werkbund uzaicinājuma, nolasīta Vīnē 11. martā un atkārtota 17. martā 1937. gadā.