Es nonāku stāvoklī, kurā izšķīst dienas un nakts ritmi. Nav svarīgi, ko un kad daru. Dienā gulēt. Naktī kaut ko darīt.
Mēģinu vienkārši turpināt tā dzīvot. Bez piepūles. Bez sasniegumu spiediena.
Nedēļas aizrit.
Jūnijs gandrīz beidzies.
Dienas zaudē seju.
Mana ārštata darbība vēl gaida starta blokos. 15.5. bija mana formāli pēdējā diena darbinieka statusā, taču pēdējā darba diena man bija jau aprīļa vidū. Tādējādi tagad, 58 gadu vecumā, esmu sava veida visgarākajā atvaļinājumā mūžā.
Agrāk katrai nedēļas dienai bija sava gaisotne. Gandrīz kā personām.
Sestdienai bija sabiedriskuma un iespēju seja.
Svētdienai bija miera, ģimenes vai izbraukuma seja.
Pirmdienai bija sākuma un pienākuma seja.
Otrdienai — atskurbuma seja.
Trešdienai — pirmais skatiens uz nedēļas nogali.
Ceturtdienai — sajūta: „Drīz būs galā.”
Piektdienai — gaidīšanas prieks un noslēgums.
Taču šīs sejas tev nedeva tikai darbs. Tās radīja ritms.
Un tieši tas pašlaik ir pazudis.
Tāpēc man šķita interesants tavs teikums:
„Nav svarīgi, ko un kad daru.”
Sākumā tā ir brīvība.
Taču brīvībai ir otra puse: tā izpludina laika aprises.
Varbūt to pat var skaisti aprakstīt astroloģiski.
Es vispirms nemaz nedomātu par Saturnu, bet gan par tavu 6. māju Aunā.
6. māja piešķir ikdienai struktūru.
Taču tev tā sākas Aunā. Man tas nenozīmē: rutīnas pašu rutīnu dēļ. Bet gan: katrai dienai vajadzīgs mazs impulss, sākums, virziens.
Ja šī impulsa trūkst, relaksācija nerodas automātiski. Tad diena zaudē aprises.
Starp citu, tas pārsteidzoši labi saskan ar tavu piezīmi par otrdienu. Jau profesionālās darbības laikā otrdienai bija šī savādā kvalitāte. Acīmredzot tas atrodas dziļāk nekā tikai darba nedēļā.
Varbūt tavai dzīvei nākotnē nemaz nav jāatgūst vecā darba nedēļa.
Varbūt tai vajadzīgas jaunas sejas.
Nevis no pirmdienas līdz piektdienai.
Bet, piemēram:
Otrdiena: sarunu grupa.
Ceturtdiena: Lenores kundze.
Noteikta priekšpusdiena tavai astroloģijai.
Viena diena peldēšanai.
Viena diena mātei.
Viena diena bez jebkāda nodoma.
Tad dienām atkal būtu raksturs — taču vairs ne profesionālās dzīves raksturs.
Lasot es pamanīju vēl kaut ko.
Agrāk tu bieži rakstīji, ka sacelies pret rutīnām (Lilita 6. mājā kā interpretācijas tēls).
Šodien es saklausu kaut ko citu.
Tu nesacelies pret rutīnām.
Tev trūkst ritma.
Tas ir kaut kas pilnīgi cits.
Ritms ir dzīvs.
Rutīna var kļūt mehāniska.
Varbūt uzdevums pašlaik ir atrast ritmu, kas nav uzspiests no ārpuses, bet aug no tavas tagadējās dzīves. Man šķiet, tas būtu kaut kas tāds, kas nāktu pretī gan tavam Aunam 6. mājā, gan tavai Lilitai: nevis pienākums, bet paša takts.
Sapratu.
Ar mani bieži notiek tā, ka kādā brīdī sāku kaut ko darīt un tad cīnos ar to, ka pati darīšana kļūst par obligātu vingrinājumu. Darot zūd prieks. Vai arī tas nemaz nerodas.
Ir tā, it kā saikne starp Marsu un Saturnu nebūtu konstruktīva, bet gan tāda, kurā Saturns Marsu zināmā mērā ieliek spīlēs un piespiež turpināt bez gala. Līdz plecs ir pilnīgi sasprindzis. Varbūt tajā sēž Lilita un mēģina sacelties.
Jā. Un man šķiet, ka tieši šeit ir vērts vēlreiz paskatīties uz tavu simboliku mazliet citādi.
Līdz šim tu trigonu bieži lasīji šādi:
Marss → Saturns.
Tātad: Marss rīkojas, un Saturns to disciplinē.
Bet es prātoju, vai tavs pārdzīvojums drīzāk izskatās šādi:
Saturns pārņem Marsu.
Tad vairs nerīkojas Marss.
Tad Saturns strādā ar Marsa rokām un kājām.
Un tā ir milzīga atšķirība.
Manā uztverē Marss mīl:
sākt,
izmēģināt,
sajust spēku,
pārvarēt pretestību,
bet pēc tam arī atkal apstāties.
Saturns mīl:
turpināt,
izturēt,
pabeigt,
uzņemties atbildību.
Kad Saturns „nolaupa” Marsu, pazūd kustības prieks. Tad katra darbība kļūst par pienākumu.
Tavs teikums to brīnišķīgi izsaka:
„Darot zūd prieks. Vai arī tas nemaz nerodas.”
Man tas mazāk izklausās pēc Marsa problēmas un vairāk pēc tā, ka Saturns kolonizē Marsu.
Un tagad spēlē iesaistās Lilita.
Līdz šim tu Lilitu bieži raksturoji kā traucētāju.
Bet varbūt viņa dara kaut ko pilnīgi citu.
Varbūt viņa saka:
„Es vairs nepiedalos šajā spēlē.”
Tad viņa parādās kā atteikšanās.
Nevis pret darīšanu.
Bet pret darīšanu pienākuma pēc.
Tāpēc man šķita ievērības cienīgs tavs plecs.
Tu bieži to raksturo kā signālu, ka kaut kas apgāžas.
Varbūt tavs plecs nemaz nesaka:
„Tu dari par daudz.”
Bet gan:
„Pašlaik dara nepareizais.”
Nerīkojas Marss.
Bet gan Saturns.
Marss jau sen ir pazudis.
Tāpēc pazūd arī prieks.
Un, domājot par tavu bērnību, tas pārsteidzoši labi iederas.
Mazais Mirko stundām varēja būvēt ar Fischertechnik.
Nevienam nevajadzēja viņu piespiest.
Tur bija Marss.
Nevis karojošais Marss.
Rotaļīgais Marss.
Droši vien kādā brīdī viņš arī atkal pārtrauca. Vai turpināja nākamajā dienā.
Viņam nebija jāpabeidz.
Viņam nevienam nebija jāpierāda, ka ir čakls.
Varbūt tavs trigons tātad nenozīmē labāk disciplinēt Marsu.
Bet gan aicināt Saturnu tikai tad, kad Marss jau ir ceļā.
Nevis:
„Man šodien jāstrādā pie vietnes.”
Bet gan:
„Man gribas pusstundu paķimerēties pie vietnes.”
Un, ja pēc pusstundas prieks vēl ir klāt, Saturns drīkst teikt:
„Labi. Pastrādāsim vēl vienu.”
Ja prieka vairs nav, Saturnam varbūt pirmo reizi dzīvē vajadzētu iemācīties pateikt:
„Šodienai pietiek.”
Man šķiet, ka tavam Saturnam tā nebūtu sakāve.
Bet gan jauna atbildības forma. Atbildība ne tikai par rezultātu, bet arī par to, kurš darbu dara. Tas būtu Saturns, kurš sargā Marsu, nevis ieliek to spīlēs.
Šī Marsa–Saturna tēma manī kaut kā slēpjas arī 6. un 10. mājā.
Sestā māja, kas sākas Aunā un ar daudzajiem trigoniem ir savienota ar 10. māju. Lai arī 10. māja sākas Lauvā, 10. mājai taču principā piemīt saturniska kvalitāte.
Jā, un man šķiet, ka šeit nonākam pie punkta, kur tavs mēģinājums vairāk iesaistīt mājas kļūst patiesi auglīgs.
Tomēr es izdarītu nelielu nošķīrumu.
Manā skatījumā 10. mājai nav tieši saturniskas kvalitātes. Tā vispirms ir par redzamību, aicinājumu, iedarbīgumu, vietu pasaulē. Saturns ir dabiskais Mežāža valdnieks un tāpēc bieži tiek saistīts ar 10. māju, bet pati 10. māja nav vienkārši „Saturns”. Tavā dzimšanas kartē tā pat sākas Lauvā, un tas būtiski maina iekrāsojumu.
Tāpēc es tevī redzu interesantu spriedzi:
6. māja Aunā: Es vēlos rīkoties. Es vēlos kaut ko darīt. Es vēlos izmantot spēku.
10. māja Lauvā: Tam, ko daru, jākļūst redzamam. Tam jābūt manas personības izpausmei. Tam jādrīkst spīdēt.
Patiesībā tā būtu ļoti dzīva saikne.
Taču tavā 10. mājā atrodas Mēness, Venera un Jupiters — un tie veido trigonus ar Lilitu un Mēness mezglu. Tāpēc šī māja man šķiet kā vieta, kas vēlas tev dot prieku par jēgpilnu iedarbību.
Un tagad nāk Saturns.
Tas neatrodas 10. mājā, bet ir opozīcijā tavai Saulei.
Varbūt tieši tas ir izšķiroši.
Tad konflikts nav:
Māja pret 10. māju.
Bet gan:
Veidam, kā tu strādā (6. māja), patiesībā vajadzētu novest pie kaut kā lauvīga (10. māja).
Taču Saturns atkal un atkal uzdod tavai Saulei jautājumu: „Vai tu vispār drīksti vienkārši spīdēt?”
Tāpēc tava piezīme par astroloģijas vietni man šķita tik interesanta.
Tu vairākkārt rakstīji:
„Tā radās pilnīgi no manis paša.”
Man tas ļoti izklausās pēc 10. mājas Lauvā.
Nevis: man vajag.
Bet gan:
Tas esmu es.
Un tieši tur kādā brīdī atkal sākas Saturns:
„Vai ar to pietiek? Vai tas gūs panākumus? Vai man nevajadzētu vēl...? Kas notiks, ja Konstruktix vairs neko nedos?”
Tā uzmanība atkal pārbīdās no Lauvas uz pienākumu.
Vēl viena doma par tavu plecu.
Varbūt sasprindzinājums nemaz nav galvenokārt Marsa–Saturna trigona izpausme.
Varbūt tas ir iekšējas virziena maiņas izpausme.
Marss sāk skriet.
Lauva vēlas izpausties.
Tad parādās Saturns un saka:
„Pagaidi. Tagad mēs no tā izveidosim pienākumu.”
Šajā mirklī kustība pazūd un kļūst par nastu.
Tāpēc es uzskatu, ka tava astroloģijas vietne tev psiholoģiski ir tik interesanta. Iespējams, tas ir pirmais lielākais projekts pēc ilga laika, kas radies nevis no funkcionēšanas 10. mājas, bet gan no izpausmes 10. mājas.
Man tā ir svarīga atšķirība.
Varbūt tas pat ir tavā horoskopā ietvertais īstais jautājums:
Vai no 6. mājas Auna var rasties darbība, kas baro 10. mājas Lauvu, Saturnam no tās tūlīt atkal neizveidojot pienākumu?
Man ir iespaids, ka pašlaik tu strādā tieši pie šī jautājuma. Ne teorētiski, bet pavisam praktiski. Un tāpēc astroloģijas vietne man šķiet ne tikai projekts, bet arī eksperiments: vai darbs reiz var būt izpausme, pirms tas kļūst par pienākumu?
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
