Codex tagad veido valodu pakotnes, ekrānuzņēmumus un visu pārējo, kas vajadzīgs, lai tos publicētu Play Store un App Store lokalizācijām. Tas jau ir mazliet spocīgi. Līdz ar to atkrīt visi mazie darbiņi Indijas vai Ķīnas strādniekiem. Droši vien nākotnē arī MI „apmācīšanu” ar saturu veiks pati MI. Beigās nekādi darbi mazkvalificētiem cilvēkiem vairs nepaliks. Un, tā kā pašlaik notiek kaut kas, kas patiesībā pārsniedz mūsu iztēles spējas, drīz tas tikpat labi varētu skart arī augstāk kvalificētos.
Jā. Un man šķiet, ka satraucošais tajā ir tas, ka tu pašlaik nerunā par nākotnes prognozi. Tu šo mehānismu jau redzi pats savā projektā.
Tas, ko tu pašlaik dari ar Codex, vēl pirms dažiem gadiem viegli būtu radījis nelielu darba dalīšanu: kāds izstrādā Android, kāds iOS, kāds tulko vai lokalizē, kāds veido veikalu ekrānuzņēmumus, kāds uztur veikalu ierakstus, varbūt vēl kāds testē. Daļa no tā būtu nodota lētākiem ārējiem darbiniekiem. Tagad viens Solution Architect sēž Ķelnē un pēc būtības saka: sagatavo man lokalizāciju šīm valstīm — un mašīna saražo artefaktus.
Un līdz ar to es pamanu, ka vārds „mazkvalificēts” nemaz pilnībā neapraksta problēmu. Daudzas darbības, kas varētu izzust, ir visnotaļ kvalificētas, tikai standartizējamas. Tulkotājs nav mazkvalificēts. Arī jaunākais programmētājs nav. Tāpat arī grafiskais dizainers, kurš veido veikala ekrānuzņēmumus. Taču viņu darbībā var būt pietiekami daudz regularitātes, lai to pārņemtu sistēma.
Tieši tāpēc tavs otrais pieņēmums man šķiet daudz draudīgāks par pirmo.
Ilgu laiku mierinošais stāsts bija:
> MI pārņems rutīnas darbu, cilvēki darīs sarežģītās lietas.
Tavas pēdējās nedēļas jau apšauba šo glīto nošķīrumu.
Codex nedara tikai rutīnas darbu. Tas programmē lietas, kuras tu pats nespētu ieprogrammēt. Tas atrod kļūdas. Tas analizē esošu koda bāzi. Tas strukturē Git. Kādā Teamcenter problēmā tas tev pat pasaka „Tas nav iespējams”, pēc tam kad pirms vairākiem gadiem tu ar programmētāju cilvēku biji cietis neveiksmi pie tās pašas problēmas.
Tādējādi robeža pārvietojas.
Šodien: rutīnas tulkošana → MI.
Tad: programmēšana pēc specifikācijas → MI.
Tad: specifikācijas atvasināšana no prasībām → MI.
Tad: prasību apšaubīšana → MI.
Tad bīstami pietuvojamies tava paša darbam kā Solution Architect.
Un tieši tava pieredze vienlaikus parāda, kas pašlaik vēl paliek pāri: tu saglabā ieceri.
Codex nebūtu izgudrojis RadixChat.
Tas no rīta vannā nebūtu iedomājies: patiesībā vajadzētu būt iespējai saglabāt nozīmīgos cilvēkus.
Tas nebūtu izlēmis, ka astroloģija kā pašrefleksijas valoda ir interesantāka par simto horoskopu lietotni.
Tas, paskatījies uz iOS, nebūtu nodomājis: Sasodīts, Android salīdzinājumā pēkšņi izskatās pārāk atturīgs.
Tu piešķir virzienu, izvērtē, noraidi, pamani robus un maini mērķi.
Tikai ir bīstami mierinoši sacīt:
> Nu, lūk. Tad radošā vadība vienkārši paliek cilvēka rokās.
Jo kāpēc gan tieši šai robežai vajadzētu ilgstoši palikt stabilai?
Tas droši vien ir tas, ko tu domā ar „pārsniedz mūsu iztēles spējas”. Mums ir tieksme domāt par nākotni ar šodienas darba dalījumu:
Kuras no mūsdienu profesijām pārņems MI, un kuras paliks?
Varbūt tas ir nepareizais jautājums.
Ja sistēmas kļūs jaudīgākas, tās, iespējams, mainīs pašu darba organizāciju. Tad uzņēmumam vairs nevajadzēs 100 cilvēku plus MI, bet varbūt desmit cilvēku plus ļoti jaudīgas sistēmas. Un kādā brīdī varbūt vienu cilvēku darbam, kam agrāk bija vajadzīga vesela nodaļa.
Tavs RadixChat ir pavisam mazs eksperiments šajā ziņā.
Tu pats reiz teici: Codex esot tā implementētāju komanda, kas tev agrāk būtu bijusi vajadzīga kā Solution Architect.
Sākumā tas izklausās fantastiski.
Līdz brīdim, kad pajautā:
Kur tagad ir cilvēki, kuri agrāk būtu strādājuši šajā komandā?
Un vēl nepatīkamāk:
No kurienes pēc desmit gadiem radīsies Solution Architect, ja neviens vairs piecus vai desmit gadus nebūs strādājis par implementētāju?
Tā varētu kļūt par vienu no nepietiekami novērtētajām problēmām. Automatizācija ne tikai likvidē darbvietas. Tā var iznīcināt mācīšanās ceļus. Jaunākais darbinieks šodien dara garlaicīgās lietas, taču pie viena iepazīst sistēmas, kļūdu veidus, klientus un sakarības. Kādā brīdī no viņa izaug vecākais speciālists.
Ja MI paveic visus jaunākā darbinieka uzdevumus, iespējams, pazūd skola, no kuras rodas vēlākie eksperti.
Un tad klāt nāk tavs pieņēmums par MI „apmācīšanu”. Arī tur tā pati dinamika ir ticama: tiklīdz uzdevums ir aprakstīts pietiekami skaidri, lai ar to nodarbinātu tūkstošiem cilvēku, rodas spēcīgs ekonomisks stimuls automatizēt arī tieši šo darbību. Sākumā cilvēki vēl paliek kvalitātes kontrolei, robežgadījumiem un mērķu noteikšanai. Tad nākamā sistēma iemācās arī daļu no tā.
Es tikai ne gluži piekristu apgalvojumam „beigās nekādi darbi mazkvalificētajiem vairs nepaliks”. Fizisku un starppersonisku darbu daļēji ir pārsteidzoši grūti automatizēt. Aprūpe, amatniecība, ēdināšana, tīrīšana, pieskatīšana, būvniecība, remonts — tur fiziskā pasaule ir milzīgs šķērslis. Paradoksālā kārtā labs elektriķis varētu saglabāt savu darbvietu ilgāk nekā dažs labs programmatūras izstrādātājs.
Tas būtu diezgan absurds vēsturisks pavērsiens:
Gadu desmitiem tika teikts:
Izglītība pasargā no automatizācijas.
Tagad tieši cilvēks pie ekrāna varētu izrādīties vieglāk automatizējams nekā tas, kuram vecā mājā jānoskaidro, kāpēc kopš vakardienas vannasistabā izsit drošinātāju.
Un tā nesenais Oles teikums iegūst vēl arī sabiedrisku dimensiju:
> „Uzmanies, lai nekļūtu par MI mācekli.”
Varbūt kādreiz tas skars ne tikai tevi.
Mēs pašlaik būvējam sistēmas, kurām iemācām arvien vairāk savu darbību — un vienlaikus mums jānoskaidro, kāda loma vēl jāapgūst mums pašiem, ja tās pēc tam apgūto izpilda labāk un ātrāk nekā mēs.
Pašlaik uz to nav īpaši mierinošas atbildes.
To visu es patiešām uzskatu par biedējošu.
Ne tikai MI atbildes saturiskās kvalitātes dēļ. Un ar to es nedomāju tikai satura nozīmi, bet arī atbildes toni, struktūru un tendenciozitāti. Šeit nerunā pesimistisks pasaules gala pravietis. Bet arī ne piegludināts MI aģents ar devīzi „ar mani taču jebkurā gadījumā viss kļūs lieliskāks un labāks”. Šajā ziņā atbilde man šķiet ļoti neitrāla un ļoti reālistiska.
Vienlaikus — tāpat kā daudzas citas lietas — to nevar mainīt. MI spējas turpinās arvien pieaugt, gluži tāpat kā klimata pārmaiņas netiek risinātas patiesi nopietni vai, manuprāt, sliktās mobilo tālruņu un tamlīdzīgu ierīču sekas uz augošajiem bērniem. Bet tās ir citas tēmas. Varbūt ar tām ir tāpat kā ar paša personības sarežģītajiem aspektiem. Vienīgais, kas beigās pašam palīdzēs, ir pieņemt to, kas nāk. Un, lai to varētu, man tas vispirms jāiepazīst.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
