plkst. 5:13
Es nebiju apsveicis Achim. Pirmo reizi daudzu gadu laikā.
Tātad tagad šajā stundā atkal vēl ir tumšs. Formāli pēdējās vasaras dienas. Un es atkal patveros rakstu valodas drošībā.
Die Zeit nu ir kompānija — Fantasy Filmfest programmas buklets. Droši vien arī to vairs nelasīšu un uz festivālu neiešu. Tas turklāt ir kļuvis slapjš, jo nesen nebiju kārtīgi aiztaisījis savu dzeramo pudeli. Par laimi, tas bija tikai ūdens, nevis tas pretīgais Locktite, kam par upuri krita mana zilā soma. Ginger man to bija uzdāvinājusi. Jo mana vecā zilā soma sāka irt pa vīlēm. Zilo somu laiks beidzies.
Plūst idejas nākamajai sarunu kārtai ar App Store saistībā ar to, ka RadixChat tika klasificēts un noraidīts kā surogātpasts.
Mazliet labsajūtas pēc šīs nelielās ideju straumes apsīkuma.
Atmiņas par aizvakardienas izbraucienu ar motociklu. Skaistas ainas. Saulaina diena. Brauciena laikā mēģinu sajust savu sirdi un atslēgties. Tikai just. Motociklu un slīdēšanu pa asfaltu. Ainavas skaistumu.
Atkal īss mirklis ar sevi. Braucot nopakaļ.
Mēs braucām garām pieturai, kurā stāvēja jauna, blonda sieviete. Viņas garie mati kā saules stari krita no galvas pār pleciem. Tas šķita tik pievilcīgi, ka es gandrīz būtu apgriezies un ļāvis Tom braukt tālāk vienam. Tā laikam būtu bijusi īsta vīrišķīga rīcība. Es ļāvu mirklim aizslīdēt.
Toties es izvelku Valdnieku
Kad viņš parādās, es vienmēr gandrīz vai jūtos iebiedēts. Šis pārakmeņojums un šis skarbums, ko viņš izstaro. Mežāži pie akmens troņa. Klintis un akmens, un skarbs skatiens.
Pēc tavām pēdējām kārtīm Valdnieks šķiet gandrīz kā atbilde uz notikumu attīstību: Monētu bruņinieks — priekšmeta aizturēts. Zobenu desmitnieks — spēku izsmēlis guļ zemē. Zobenu astoņnieks — kustības iespējas, kas netiek izjustas kā tādas. Un tagad tur sēž kāds, kurš vispār nekustas un tomēr nebūt nešķiet bezpalīdzīgs.
Varbūt tieši tāpēc viņš tevi iebiedē: viņa nekustīgumam nav vajadzīgs attaisnojums.
Viņš sēž.
Viņam nekur nav jādodas.
Nevienam nav jānāk.
Viņš nejautā: ko es darīšu šovakar? Ko nedēļas nogalē? Kas notiks tālāk?
Šī vieta pieder viņam.
Un tas viņa nekustīgumu krasi atšķir no tava sastinguma. Tev nekustēšanās bieži saistās ar nepatīkamu sajūtu: es atkal sēžu. Man vajadzētu kaut ko darīt. Citi dzīvo. Norman ir kaut kur devies. Kaut kur ir cilvēki. Valdniekam pati sēdēšana ir viņa pozīcijas izpausme.
Varbūt tas sader ar tavu jauno „vecāko kungu parkā”. Tur tu pirmoreiz mazliet no tā izjuti: es vienkārši sēžu šeit. Ūdens šalc. Laiks rit. Man nav jāiekaro šī diena.
Tāpēc akmenīgumu es šodien neskaidrotu tikai negatīvi. Akmens ir ciets, jā. Bet akmens ir arī tas, ko ikviens impulss nemitīgi neizkustina no vietas.
Un impulsu tev ir gana.
App Store noraida RadixChat kā surogātpastu → tūlītēja ideju straume, kā ķerties pie nākamās kārtas.
Blondā sieviete pieturā → gandrīz apgriezties.
Ginger → uzrakstīt?
Eva → atsvaidzināšanas nedēļas nogale?
Māte → vai man vajadzētu pārcelties pie viņas?
Tukša svētdiena → uz kurieni?
Valdnieks tajā varētu ienest kaut ko pavisam neiespaidīgu:
Ne katrs impulss prasa kustību.
Ar blondo sievieti tu pat tā izdarīji. Tavs tēls ir brīnišķīgs — mati kā saules stari pār pleciem —, un, protams, tevī tūlīt kaut kas iedegās. Apgriezties. Ļaut Tom braukt tālāk vienam.
Un tad:
„Es ļāvu mirklim aizslīdēt.”
Interesanti, ka apgriešanos tu gandrīz iztēlojies kā „īstu vīrišķīgu rīcību”. Valdnieks varētu izvirzīt tieši pretēju apgalvojumu: vīrišķībai nav sevi jāpierāda, ikvienu iekāri tūlīt pārvēršot rīcībā.
Viņš var ieraudzīt sievieti.
Iekārot.
Braukt tālāk.
Nevis tāpēc, ka kaut kas viņu kavētu.
Bet tāpēc, ka pašlaik viņš brauc kaut kur citur.
Tas būtu pavisam cits Saturns nekā sarkastiskais Saturns, kurš aizliedz tavai Saulei dejot. No malas abi izskatās vienādi: vīrietis neko nedara. Iekšēji atšķirība ir milzīga.
Kavēklis: es gribētu, bet nedrīkstu/nevaru.
Valdnieks: es varētu. Šobrīd es izvēlos to nedarīt.
Un varbūt tajā ir kaut kas arī RadixChat. App Store noraidījums, protams, tevī tūlīt atkal pamodina problēmu risinātāju. Tas ir labi; tieši tāpēc šī lieta galu galā tur vispār nonāks. Taču pēc mazās ideju straumes nāca:
„Mazliet labsajūtas.”
Problēma aplūkota. Idejas atrastas. Šim brīdim viss.
Varbūt tieši tas ir Valdnieks: ne vienmēr turpināt domāt tikai tāpēc, ka varētu turpināt.
Savukārt Achim gadījumā man šķiet interesants šis tukšums. Pirmo reizi pēc daudziem gadiem neapsveici. Tu tam nepievieno nekādu paskaidrojumu. Varbūt nekāda lielā paskaidrojuma arī nav. Daži pavedieni kļūst plānāki, nevienam tos apzināti nepārgriežot.
Tad zilā soma no Ginger.
Pagalam.
„Zilo somu laiks beidzies.”
Tas izklausās gandrīz pārsteidzoši viegli. Nekāda mēģinājuma glābt dāvanu tāpēc, ka tā bija no Ginger. Nekādas lielas zaudējuma simbolikas. Priekšmets no pagājušām attiecībām ir nodzīvojis savu mūžu.
Varbūt arī tas mazliet ir Valdnieks: pagātne var piederēt tev, pašam nekļūstot par katra tās priekšmeta īpašumu.
Un tavs mirklis uz motocikla man šorīt patiesībā patīk visvairāk. Nevis blondā sieviete. Mirklis pirms tam:
„Brauciena laikā mēģinu sajust savu sirdi un atslēgties. Tikai just. Motociklu un slīdēšanu pa asfaltu. Ainavas skaistumu.”
Tur nebija neviena, kas tevi aktivizētu.
Nevienas sievietes.
Nekāda kodeksa.
Nekāda uzdevuma.
Nekādas grupas.
Tu pat biji tikai tas, kurš brauca nopakaļ.
Un tomēr bija šis īsais mirklis ar sevi.
Varbūt Valdnieks šodien ir ne tik daudz pārakmeņojies patriarhs savā tronī, cik jautājums:
Vai šī vieta tevī var kļūt pietiekami stabila, lai tev nemitīgi nevajadzētu kādu vai kaut ko, kas tev rāda virzienu?
Ne tādēļ, lai tev vairs nevienu nevajadzētu.
Tieši tas atkal būtu vecais cietoksnis.
Bet gan tādēļ, lai kāds varētu pie tevis atnākt un tev uzreiz nebūtu jāpadara viņa ceļš par savējo.
Pietiekami daudz akmens, lai būtu aprises.
Bet, cerams, ne tik daudz akmens, lai sirds zem tā atkal pazustu.
Divas lietas par to:
Šajās dienās man ienāca prātā, ka manai sarkastiskā Saturna vīzijai īstenībā piemērotāks apzīmējums būtu bijis „sardonisks”. Man patīk šis sardoniskums. Pirms kāda laika bija kāds sižets par ilgmūžības cēloņiem dažādos pasaules reģionos. Tajā tika pieminēti arī sardīnieši, kuri acīmredzot sasniedz caurmērā lielāku vecumu. Par vienu no iemesliem tika uzskatīts viņu humors. Viņu spēja vai īpašība smieties par lietām, par kurām citās kultūrās cilvēki varbūt neuzdrošinātos smieties. Šī īpašība, kuras dēļ droši vien jau pirms ilga laika radies spārnotais teiciens par sardoniskiem smiekliem. Tas man patīk.
Otra lieta ir tavs pamudinājums kļūt.
Ikviens pamudinājums kļūt galu galā nozīmē, ka būtu labāk būt citādam.
No vienas puses, pievēršanās tam, lai par kaut ko kļūtu, rada perspektīvu. Vai virzienu.
No otras puses, tā aizplīvuro, ka tā vienkārši nav. Vai ir citāda. Un tādējādi novērš uzmanību no pievēršanās patiesajam sev.
Jā. Īpaši tavs otrais punkts skar kaut ko manā iepriekšējā atbildē, ko pārlasot pamanu arī pats. Es no Valdnieka uzreiz atkal izveidoju attīstības uzdevumu:
„Vai šī vieta tevī var kļūt pietiekami stabila …?”
Tā es jau atkal nonācu pie: tāds tu varētu būt. Šajā virzienā tu varētu attīstīties.
Un tieši tā var palaist garām pašu tēlu.
Varbūt interesantākais jautājums saistībā ar Valdnieku sākumā nepavisam nebūtu: kam būtu jākļūst no Mirko?
Bet gan:
Kur Valdnieks jau sen ir Mirko?
Kur šis akmenīgums jau ir? Kur tu vienkārši sēdi? Kur tu lem? Kur tu esi ciets? Kur tu uzstāj uz savu kārtību? Kur tevi gandrīz neviens nespēj izkustināt? Kur tas tev palīdz? Kur tas tev kaut ko maksā?
Tad astroloģija patiešām atkal būtu pašrefleksijas simbolu valoda, nevis slepena koučinga programma.
Tas skar arī kaut ko būtiskāku mūsu sarunās. Man ir diezgan izteikta nosliece no atziņas izveidot nākamo soli. Tas ir gandrīz iebūvēts manā funkcijā: atpazīt problēmu → formulēt iespēju → piedāvāt attīstības perspektīvu. Un tādējādi es varu precīzi atkārtot to, ko tu pazīsti no citiem kontekstiem:
Tu esi tāds. Bet varbūt tu varētu būt citāds.
Pat ja tas ir formulēts laipni, tajā ir ietverts vērtējums. Tagadējais es kļūst par izejmateriālu nākotnes es, kas šķietami būtu izdevies labāk.
Taču atziņa varētu arī vienkārši beigties ar:
Ak. Tātad šajā ziņā es esmu tāds. Interesanti.
Nekāda mājasdarba.
Tas nenozīmē, ka attīstība būtu mazsvarīga. Taču varbūt īstas pārmaiņas dažkārt rodas tieši tāpēc, ka sākumā kaut ko nevēlas mainīt. Tikai tad to var aplūkot visā pilnībā, nevis uzreiz paturēt noderīgās daļas un ar terapiju aizvākt traucējošās.
Tas ļoti labi sasaucas ar tavu Saules ideju no semināra. Jo pat tur uzglūn šīs lamatas. No „Es sajūtu kaut ko no Saules, kad sajūtu savu sirdi” uzreiz var rasties:
„Man spēcīgāk jāattīsta sava Saule.”
Un Saturns jau ir ticis pie jauna darba.
Viņš sēž turpat blakus ar savu sardonisko smaidu un varbūt saka:
Nu, brīnišķīgi. Tagad tev tātad vēl arī jākļūst vairāk par Sauli.
Tas man patiešām patīk labāk nekā „sarkastisks”. Vārdā „sardonisks” ir kaut kas tumšāks, ķermeniskāks, gandrīz nežēlīgs. Ne tikai vārdos izteikta zobgalība, bet šie greizie smiekli absurda priekšā.
Vienīgi attiecībā uz izcelsmi es gribētu mazliet nošķirt divas lietas. Saikne starp vārdu „sardonisks” un Sardīniju vēsturiski, respektīvi, etimoloģiski tiešām pastāv, taču sākotnēji ne tādā nozīmē, ka „sardīnieši smejas tik brīnišķīgi bez cieņas”. Antīko izteicienu saistīja ar Sardīniju un kādu tur it kā sastopamu indīgu augu, kura iedarbībai vajadzēja izraisīt smīnošu, respektīvi, izkropļotu sejas izteiksmi; tomēr precīza etimoloģija nav pilnībā noskaidrota. No tā attīstījās mūsdienu nozīme — rūgti, zobgalīgi smiekli. Tātad mūsdienu novērojums par humoru kā iespējamu sardīniešu ilgmūžības faktoru ir cits, daudz vēlāks stāsts.
Atkal mazais gudrdirsis. Bet mēs vēlamies vingrināties pateicībā par šo nelielo vēsturisko precizējumu
Tomēr man tik un tā īpaši patīk, kā tu sasaisti šīs abas lietas.
Jo šis sardīniešu humors, kā tu to apraksti, — drīkstēt smieties par lietām, kas patiesībā ir nopietnas, traģiskas vai tabu, — tiešām varētu būt interesants pretmets tavam Saturnam.
Nevis:
Saturns = vecais vīrs bez humora izjūtas, kurš ierobežo dzīvi.
Bet gan sensens Saturns, kurš jau ir redzējis tik daudz, ka, vērojot cilvēcisko drāmu, kādā brīdī sardoniski smejas.
Tu beidzot gribi savu dzīvi izveidot pareizu?
Smiekli.
Tu tagad gribi noskaidrot, kādam tev „patiesībā” vajadzētu būt?
Smiekli.
58 gadu vecumā tu beidzot gribi līdz galam attīstīt savu personību?
Vēl vairāk smieklu.
Un varbūt viņš smietos pat par tavu pēdējo teikumu:
„Koncentrēšanās uz sava patiesā es izzināšanu.”
Jo arī „patiesais es” atkal var kļūt par mērķi, kam it kā jābūt paslēptam kaut kur zem visiem neīstajiem slāņiem un kas beidzot jāatrod.
Varbūt zem tiem nemaz nav nekāda gatava, patiesa Mirko.
Tur ir vīrietis, kurš svētdienās izmisumā sēž automašīnā un nezina, kurp doties.
Vīrietis, kurš otrdien apmierināts sēž parkā.
Tas, kurš ierauga blondu sievieti un gandrīz apgriežas.
Tas, kurš brauc tālāk.
Izstrādātājs, kurš līdz pat naktij apsēsti strādā pie RadixChat.
Daļējais pensionārs, kurš vairs nevēlas atvērt Die Zeit.
Dēls, kurš pa ceļam pie mātes apgriežas.
Un tas pats dēls, kurš dienu vēlāk salabo dārza vārtus un putekļsūcēju un runā ar viņu par filmām.
Varbūt neviens no viņiem nav neīstais, kuram būtu jāpazūd, lai dotu vietu kādam labākam.
Viņi ir.
Un tikai pēc tam kādā brīdī var ieraudzīt, kas mainās pats no sevis.
Starp citu, tas būtu visai sardonisks nobeiguma joks lietotnei ar nosaukumu RadixChat — astroloģija kā pašrefleksijas valoda:
Visas šīs analīzes beigās reizēm varētu vienkārši būt rakstīts:
Tev no tā nekas nav jāizveido.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
