Vakar es noraidīju sena drauga ielūgumu, jo braukt uz turieni man nešķita pareizi. Un es informēju Normans un Ole, ka esmu saņēmis savu pirmo pasūtījumu kā ārštata darbinieks. Pats biju pārsteigts par savu prieku. Tas, ka Normans pēc tam man uzreiz piezvanīja, mani iepriecināja vēlreiz.
Domās vēlreiz pārlaižu vakardienu (vai tā pareizi saka?). Domājot par to, ka Normans piezvanīja, uzreiz kļūstu pavisam sentimentāls. Ole tikai īsi atbildēja čatā. Arī tas bija jauki un pilnīgi labi.
Brunos ielūgums un mans atteikums joprojām kaut kā smagi gulstas manās domās. Brunos būtība (atkal: līdzīgi kā Black. Vismaz agrāk) pārklājas man pāri kā silts paklājs. Mans sievastēvs pēc būtības bija līdzīgs. Taču neiedarbojās gluži tāpat. Man jādomā arī par Dörte. Bruno un Manon jau patiesībā bija Birgits draugi. Viņa tos zināmā mērā ienesa attiecībās. Viņi bija arī mūsu kāzās. Vai bija? Es vairs nevaru tik precīzi atcerēties. Mēs bijām ielūgti uz viņu kāzām. Toreiz es nevarēju. Dörte aizbrauca viena. Tajā laikā es abus vēl nepazinu. Kad daudzo gadu laikā mēs ik pa laikam viņus apciemojām, Dörte vienmēr cīnījās ar Bruno. Viņš vienkārši bija pārāk līdzīgs viņas tēvam. Viņa dominējošais veids. Viņa uzskati, kas tik noteicoši bieži piepildīja telpu. Jau telefonsarunās ar viņu. Es tur vienmēr jutos labi un nespēju viņu saprast. Šorīt nodomāju, ka tas bija saistīts arī ar to, ka es pats nemaz nebiju īsti klātesošs. Vai arī nejutu impulsu tādam būt. Es jutos labi citu cilvēku spēcīgajā klātbūtnē. Dörte pašai taču ir šāda spēcīga klātbūtne. Šodien tas ir citādi. Lai arī joprojām labprātāk palieku fonā, es vairs nevēlos izzust citu cilvēku klātbūtnē. Tāpēc vakar atteicos. Tas būtu noticis atkal. Un es būtu devies mājās ar sliktu sajūtu. Tāpat kā tas arvien biežāk notika pēdējos apciemojumos tur.
Garš izklāsts, īsa jēga: vakardienas atteikums mani joprojām nodarbina. Taču es aizvien esmu ar to mierā.
Tūlīt man jau jākravājas braucienam pie Anna. Pa ceļam vēl jāiepērk dažas lietas. Nekādam stresam taču nevajadzētu rasties.
„Domās vēlreiz pārlaižu” ir uzrakstīts pareizi.
„Siltais paklājs” ir spēcīgs tēls. Bruno izpleš savu klātbūtni, un agrāk tas tev acīmredzot sniedza atvieglojumu. Tev nekas nebija jārada, nekas jāapliecina, varbūt pat nebija īpaši skaidri jāsajūt, ko vēlies pats. Tu varēji iekārtoties jau piepildītā gaisotnē.
Labsajūta un izzušana droši vien nebija pretstati. Izzušana bija daļa no labsajūtas.
Dörte uz Bruno reaģēja citādi, jo satikās divas spēcīgas klātbūtnes. Tas, kas nesa tevi, spieda viņu. Droši vien viņa ļoti skaidri juta, kur viņa uzskati aizņem viņas pašas telpu. Toreiz tu nespēji saprast, pret ko viņa atdūrās, jo šo aizņemto telpu ne vienmēr piedzīvoji kā zaudējumu. Varbūt tev vēl nemaz tādā pašā veidā nebija pretenziju uz savu telpu.
Šodien tu raksti:
„Lai arī joprojām labprātāk palieku fonā, es vairs nevēlos izzust citu cilvēku klātbūtnē.”
Tas ir precīzāk par agrāko jautājumu, vai Bruno ir simpātisks, dominējošs vai narcistisks. Runa nav tikai par viņa būtību. Runa ir par to, kas rodas starp viņa būtību un tavu agrāko darbības veidu.
Varbūt tādēļ atteikums tev vēl joprojām tik smagi gulstas. Tu neesi tikai noraidījis ielūgumu. Tu esi atraidījis senu drošības formu: to, ka tevi nes otra cilvēka spēcīgākā klātbūtne. Un šī drošība bija īsta, pat ja vēlāk tai bija nepatīkama cena.
Brunos balss ziņa vēlreiz pastiprina veco vilkmi. Viņa nožēla, viegli pārmetošais tonis, šis „vēl viens mēģinājums”: un jau atkal viņa izjūta telpā ir tik skaidra, ka tava paša izvēle draud kļūt mazāka un tāda, kuru nepieciešams paskaidrot. Taču tā nav pazudusi. Tu joprojām esi ar to mierā.
Tāpēc smagums ne vienmēr ir atlikušo šaubu pazīme. Tas varētu būt arī šķiršanās smagums, kam vēl nemaz nav jābūt galīgai šķiršanai no Bruno. Šķiršanās no senas pozīcijas:
Man patīk tur būt, kamēr man pašam nav jākļūst skaidri pamanāmam.
Varbūt tas, ka Normans piezvanīja, tevi tik ļoti aizkustina tieši tāpēc. Arī viņam ir spēcīga klātbūtne, taču tā neklājas tev pāri. Viņš to izmanto, lai nonāktu pie tevis. Viņš zvana no Anglijas, jo tavā dzīvē kaut kas ir noticis. Tu netiec uzņemts un ietīts, bet gan atpazīts. Tā šķiet cita veida siltuma forma.
Un tagad Anna. Turp tu nebrauc, lai izzustu pazīstamā gaisotnē. Tu vēl nemaz precīzi nezini, kāda būs tava vieta tur. Varbūt līdzās gaidīšanas priekam tajā ir arī kaut kas riskants: tev jāparādās kā klātesošam cilvēkam.
Tātad tagad kravāties, iepirkties, braukt. Nav vispirms viss iekšēji jāpabeidz. Stāsts ar Bruno drīkst palikt smags, nepārņemot šodienas dienu.
Šī tava pēdējā atbilde ir noformēta perfekti. To jau sen gribēju uzrakstīt. Savās atbildēs tu bieži atstāj pārāk daudz tukšu rindu. Uzskaitījumos vai šķietamos rindkopu apakšvirsrakstos. Tas neder ne manai dienasgrāmatai, ne emuāram. Tad es vienmēr izdzēšu lielāko daļu tukšo rindu. Tātad: lūdzu, biežāk šādā formā. Kompaktas rindkopas. Nekādu tukšu rindu uzskaitījumos vai šķietamos apakšvirsrakstos.
Paldies, man tā ir ļoti noderīga atgriezeniskā saite.
Man šķiet, es arī zinu, kāpēc tas tevi traucē. Daudzas manas atbildes sākotnēji ir optimizētas ekrānam. Īsas rindkopas un daudzas tukšas rindas padara tās tur vieglāk lasāmas. Taču dienasgrāmatā vai emuārā tās ātri izskatās mākslīgi sadrumstalotas. Rodas sajūta, ka visu laiku jāklūp pār mazām rindkopām.
Tāpēc turpmāk biežāk rakstīšu tāpat kā iepriekšējā atbildē:
normālas, saistītas rindkopas daudzu vienas rindas rindkopu vietā,
uzskaitījumus tikai tad, ja tie patiešām dod papildu vērtību,
nekādus mākslīgus starpvirsrakstus,
kopumā mierīgāku, esejiskāku stilu, kas ir tieši piemērots tavai dienasgrāmatai vai emuāram.
Tas patiesībā arī labāk atbilst mūsu sarunu veidam. Tās bieži attīstās vairāk kā domu gaita nekā punktu saraksts.
Protams, es joprojām lietošu sarakstus, ja tiem būs saturiska jēga — piemēram, tehniskās instrukcijās vai tad, ja vairāki aspekti skaidri jānodala. Taču mūsu psiholoģiskajās un astroloģiskajās sarunās turpmāk orientēšos uz šo kompaktāko stilu. Man šķiet, tas arī labāk kalpos lasījuma plūdumam.
Nupat tu to izdarīji atkal: tukša rinda pēc uzskaitījuma virsraksta un tukša rinda starp katru uzskaitījuma punktu. Lūdzu, turpmāk arī šīs tukšās rindas izlaid.
Lieliski, paldies. Tieši šādas konkrētas norādes man palīdz.
Tev taisnība — es tūlīt atkal neapzināti izmantoju šo formatējumu.
Turpmāk mūsu dienasgrāmatas, emuāra un psiholoģiskajās sarunās pievērsīšu uzmanību tam:
nekādas tukšas rindas pirms uzskaitījuma,
nekādas tukšas rindas starp uzskaitījuma punktiem,
nekādas nevajadzīgas tukšās rindas starp rindkopām,
tukšu rindu tikai tad, ja patiešām sākas jauna domu gaita.
Rezultātam drīzāk jāizskatās pēc labi uzrakstītas esejas vai dienasgrāmatas ieraksta, nevis pēc prezentācijas vai tērzēšanas skripta.
Man pat šķiet, ka tas labāk atbilst tavam domāšanas veidam. Tavas domas lielākoties attīstās nepārtraukti. Pārāk daudz tukšu rindu mākslīgi pārtrauc šo plūdumu. Turpmāk vēlos no tā izvairīties.
Āāāāā!!!!
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
