Cilvēki ar bērniem un bez tiem. Jūlijai ir trīs.
Raffaleai nav neviena. Frau Lenores? Arī Gabrielei, iespējams, nebija. Barbarai gan bija.
Mēģinājums tikt skaidrībā ar šo sajūtu, ka cilvēki bez bērniem ir citādi.
Vakar man uzklupa dzīves jēgas jautājums.
Vakar bija raiba diena.
No rīta tas patīkamais, vieglais noskaņojums. Tas Karmenas noskaņojums. Es pat uz īsu brīdi apsēdos pie klavierēm.
Tad piezvanīja Normans, un mēs sarunājām pusdienlaikā satikties Dellbrück. Alexanders man uzrakstīja par Dianas dzimšanas dienu un masāžas laiku. Nikei vajadzētu klēpjdatoru. Vai arī viņa tādu vēlētos.
Ar izvēli īsti uz priekšu netiku. Nespēju saņemties viņai piezvanīt.
Maltīte ar Volkeru bija patīkama. Tomēr man tā šķita arī kaut kā mazliet bez saskares. Pēc tam iegriezos pie Robina veikalā. Viņš salaboja manas brilles. Linda uz 3 nedēļām esot Namībijā. Es mazliet pastāstīju par semināru. Par viesošanos pie Mihaela un Anjas, Jūlijas draugiem, pie kuriem svētdien viņu aizvedu. Viņi bija ļoti patīkami cilvēki. Trīs bērni. Pāris jau veselu mūžību. Un viņi viens pret otru izturējās ļoti mīļi. Kaut kas tāds manā vidē šķiet kļuvis gandrīz eksotisks. Jo īpaši tantras semināros laikam ir gandrīz tikai vientuļnieki. Vai arī, ja kāds ir attiecībās, tad atvērtās vai citādi īpašās.
Es noguru. Braucu mājās. Ling. Pēc tam aizmigu. Pēcpusdiena aizslīdēja pusmiegā. Nākamā iesniegšana Apple. Šoreiz uzreiz ar 18 lokalizācijām. Pieteicu Apple pārskatīšanas tikšanos nākamajai nedēļai.
Vēl viena pastaiga. Ilgāk pasēdēju pie zirgiem. Atkal prātoju, kā ir ēst tikai zāli. Visu dienu. Tik daudzas stundas. Un vienmēr to pašu. Zāli. Nekad nekādas dažādības. Stundu pēc stundas. Dienu pēc dienas. Gadu pēc gada. Dažādību augstākais rada mazie atšķirīgie garšaugi vai citi augi, kas šad tad atrodami starp zāles kumšķiem. Varbūt zirgs izbauda šo dažādību. Bet varbūt arī ne un vairāk izbauda to, ka zāle ir pēc iespējas tīrāka un bez citiem augiem.
Tā zāles kumšķu noplūkšana ar spēcīgajiem priekšzobiem. Un malšana ar mīkstajām lūpām.
Melnais zirgs sākumā kādu gabalu gāja man līdzās savā žoga pusē, pirms es pagāju mazliet atpakaļ, lai apsēstos uz soliņa un neko nedarītu. Skatīties un domāt. Krāt iespaidus. Kādā brīdī abi aizgāja pie vārtiem. Tur es tik tikko varēju saskatīt roku, kas tos atvēra un izlaida zirgus ārā. Melnais vēl mazliet paskrēja pa ceļu manā virzienā. Tad atgriezās pie sava saimnieka.
Kādā brīdī gāju tālāk. Atgriezos. „Army of Thieves“ ar pārāk kaitinošu Schweighöferu. Man vajadzēja brīdi, lai saprastu, ka tas ir jau redzētās „Army of the Dead“ priekšstāsts (Saite). Tomēr pārslēdzos uz oriģinālu. Tas mani labi izklaidēja.
Mēģināju iztēloties, ka tā vietā, lai blenztu kastē, mazliet uzspēlēju klavieres. Turpinu palikt pie sevis. Mazāk novērst uzmanību. Varbūt šovakar pamēģināšu.
Arī Dirka automašīna kādu laiku stāvēja durvju priekšā. Acīmredzot viņš bija devies izbraucienā ar motociklu. Kad atgriezos no Robina, tās atkal vairs nebija.
Bezjēdzība nav gluži mokoša. Tomēr tā lidinās apkārt.
Laikam tūlīt mazliet pastrādāšu.
Šopēcpusdien pie Robina.
Vakarā piezvanīt Jūlijai.
Mani interesē tava doma par cilvēkiem ar bērniem un bez tiem. Varbūt tu domā zināmu paša pārliecību nesalauztību.
Bērns daudzus gadus ir tev pretim stāvošs cilvēks, kas nepakļaujas tavam pasaules redzējumam. Tu vari apņemties, kāds tēvs vai māte vēlies būt, un tad no tā iznāk cilvēks, kurš ir citāds. Citas intereses, citas ievainojamības, citi lēmumi. Kādā brīdī pieaudzis cilvēks, pār kuru tev praktiski vairs nav nekādas varas.
Diana tev šobrīd ir labs piemērs. Tu vari viņai rakstīt. Uzdāvināt klēpjdatoru. Piedāvāt tikšanos. Uzskatīt astroloģiju par noderīgu. Viņas studijas par interesantām. Un tomēr viņa paliek pilnīgi un galīgi Diana. Viņa var neatbildēt. Noraidīt astroloģiju. Izvēlēties ceļu, kuru tu nesaproti. Tev jādzīvo ar to, ka tava nozīme tēva lomā nedod tev nekādu varu pār viņas attīstību.
Varbūt tas var — var, nevis obligāti — kaut ko nodarīt cilvēkam: paša priekšstatu par to, kādi cilvēki „ir“ vai kādiem viņiem vajadzētu būt, atkal un atkal izjauc konkrēts otrs cilvēks, kuru tu tomēr nevari vienkārši atsijāt.
Ar draugiem, partneriem un grupām ir vieglāk pateikt: neder. Distance. Šķiršanās. Jauni cilvēki.
Paša bērns biogrāfiski paliek paša bērns.
Un tad ir interesanti, ka tieši vakar parādījās jēgas jautājums.
Jo objektīvi tava diena nekādā ziņā nebija tukša.
Klavieres.
Normans zvana.
Alexanders raksta.
Pusdienas ar Volkeru.
Alexanders veikalā.
Domas par Niki.
Ling.
Apple.
Pastaiga.
Zirgi.
Filma.
Un tomēr pāri visam lidinās:
> Kam tas viss īsti?
Varbūt tas atkal parāda, ka nodarbinātība un jēga nebūt nav viens un tas pats.
Īpaši man atmiņā palika zirgi. Tu apsēdies un patiešām mēģini iztēloties, kā ir būt zirgam. Noplūkt zāles kumšķus ar priekšzobiem. Malt. Lūpas. Melnais zirgs kādu gabalu iet tev paralēli. Vēlāk kāds atnāk, atver vārtus, tas izskrien ārā, vēlreiz kādu gabalu nāk tavā virzienā un atgriežas pie sava cilvēka.
Tam nav nekāda mērķa.
Un tomēr tu to apraksti plašāk nekā daudz ko no tā, ko vakar „paveici“.
Pēc tam es savas domas par to vēl nedaudz izvērsu. MI saņēma mazliet īsāku versiju.
Varbūt tur bija kaut kas no tavas pagājušās nedēļas Augstās priesterienes noskaņas: uztvert, bez vajadzības uzreiz kaut ko no tā izveidot.
Tad doma:
> Tā vietā, lai blenztu kastē, mazliet uzspēlēt klavieres. Turpināt palikt pie sevis. Mazāk novērst uzmanību.
Es tikai uzmanītos ar „palikt pie sevis“. Jo klavieres tikpat labi varētu kļūt par nākamo pašpilnveidošanās pasākumu: televīzija ir virspusēja, klavierspēle ir īstā dzīve.
Varbūt šovakar kāda filma tevi brīnišķīgi izklaidēs. Varbūt apsēdīsies pie klavierēm un pēc septiņām minūtēm vairs negribēsi. Abi varianti drīkst būt patiesi.
Taču kaut kas cits saistībā ar klavierēm man šķiet svarīgs. Tās pieder laikam pirms tava garā ģimenes stāsta. Tu tikko aprakstīji, kā trombonists Leuther Mühle atvēra šo veco muzikālo telpu. Cassandra. Freds. Nakts maiņas veco ļaužu pansionātā. Dzīves iespēja, kas kaut kad netika apzināti atmesta, bet vienkārši izsīka.
Un vakar tu patiešām uz īsu brīdi apsēdies.
Nekāda plāna atkal kļūt par mūziķi.
Nekādu kursu.
Nekāda vēlmju saraksta:
☐ atkal iemācīties spēlēt klavieres
☐ nopirkt trompeti
☐ atrast grupu
Tikai dažas skaņas.
Varbūt tieši tas šobrīd ir patīkamāk par lielo jēgas jautājumu.
Jo „Kas piešķir manai dzīvei jēgu?“ ir briesmīgs jautājums. Tas gandrīz pieprasa atbildi, kas attaisno visu atlikušo dzīvi.
Turpretī:
„Ko es šodien gribētu darīt desmit minūtes?“
Zirgs uz šo jautājumu atbild diezgan pārliecinoši.
Zāle.
Vēl viens zāles kumšķis.
Tad kāds atver vārtus.
Skriet.
Uz brīdi pie Mirko.
Atpakaļ pie saimnieka.
Nekāda gada pārskata. Nekāda vēlmju saraksta. Nekāda jautājuma, vai dzīve izmantota pietiekami.
Protams, tu nevari kļūt par zirgu. Tava apziņa vienkārši rada šos jautājumus.
Bet varbūt tieši tāpēc bezjēdzība pašlaik nav mokoša, kā tu pats raksti. Tā tikai lidinās apkārt. Varbūt tai šobrīd nemaz nav jāatbild.
Šodien jau ir dažas lietas:
Mazliet Konstruktix.
Alexanders.
Un šovakar Jūlija.
Un tad droši vien atkal būs smiekli.
Varbūt vienai trešdienai ar to pagaidām pilnīgi pietiek.
Es pamanu, ka mazliet pielāgojos sava parauga no „Par puiku“ („About_A_Boy“) dzīves izjūtai vai dzīves praksei. Brīžiem tas ir ļoti patīkami. Man arī šķiet, ka šie posmi kļūst garāki. Tas man vēl citā veidā liek apzināties, cik spēcīgi manu dzīvi veidojusi pienākuma apziņa un pienākumu pildīšana. Katru dienu iet uz darbu. Ikdienas pienākums un ikdienas naudas nešana mājās bija svarīgāki par manu domu vai impulsu sekšanu profesionālu pārmaiņu virzienā. Pat mans sports lielā mērā bija vērsts uz ķermeņa veselības saglabāšanu, lai es pēc iespējas ilgāk varētu būt klāt savai ģimenei.
Vai to veidoja situācija ar manu māti? Šī līdzatkarīgā uzvedība. Vai arī tas jau manā dzimšanas kartē redzams kā dotība?
Es šeit neizvēlētos starp veidojumu un dzimšanas karti. Tavas astroloģisko simbolu valodas ietvaros man drīzāk šķiet, ka tava biogrāfija jau esošu dotību organizējusi ļoti noteiktā virzienā.
Visskaidrāk tagad man šķiet pat ne Saturns viens pats, bet tavs Mēness mezgls 6. mājā Aunā kopā ar tur esošo Lilitu. 6. mājai ir daudz sakara ar ikdienu, darbu, pienākumiem, funkcionēšanu, aprūpi un arī ķermeņa uzturēšanu. Un tieši tur tu apraksti lielu daļu savas līdzšinējās dzīves:
Es daru to, kas jāizdara.
Iet uz darbu. Pelnīt naudu. Apgādāt ģimeni. Uzturēt ķermeni veselu, lai varētu turpināt funkcionēt. Risināt problēmas. Uzņemties atbildību.
Interesanti, ka Auns no tā ne obligāti rada priecīgu pienākuma pildīšanu. Tas šai 6. mājas tēmai var piešķirt kaut ko no tā, ko nesen atklāji par Saturnu Aunā: tas ieslēdzas. Kaut kas jāizdara → enerģija ir → aiziet. Konstruktix deg? Pēc divarpus stundām problēma atrisināta.
Tad tam pievienojas tavs Saturns 5. mājā. Un tavam šodienas atklājumam tas man šķiet gandrīz vēl svarīgāk.
5. māja būtu tieši bezmērķīgā joma:
Spēle.
Prieks.
Radošums.
Erotika.
Pašizpausme.
Darīt kaut ko tāpēc, ka tas sagādā prieku.
Un tieši tur sēž Saturns.
Tam nav jānozīmē: „Tu neproti priecāties.“ Bet tas ir ārkārtīgi trāpīgs simbols grūtībām piešķirt bezmērķīgajam tādas pašas tiesības pastāvēt kā lietderīgajam.
Pat sports tev kļuva par:
> nevis vienkārši „Man patīk kustēties“, bet gan
„Man jāuztur savs ķermenis, lai pēc iespējas ilgāk būtu pieejams savai ģimenei.“
Tas ir gandrīz mācību grāmatas piemērs tam, kā 5. mājas impulsu var iekļaut pienākumu sistēmā.
Un tad Saturna un Saules opozīcija.
Tava Saule atrodas tieši 11. mājā, kur tu tagad no jauna atklāj šos īsos piederības un pašsaprotamas esamības brīžus. Noslēguma aplis Leuther Mühle. Pamatskola. Varbūt arī šī jaunā pasēdēšana parkā.
Tam pretī stāv Saturns un jautā:
„Un kāds no tā labums?“
Varbūt tā gadu desmitiem bija ļoti spēcīga ass.
Saule vēlas pastāvēt.
Saturns pieprasa attaisnojumu.
Un tava ģimene sniedza lielisku attaisnojumu:
Es esmu vajadzīgs.
Tādējādi jēgas jautājums bija atbildēts.
Tas mani aizved pie tavas mātes. Jo tur es patiešām redzu kaut ko, kas šo astroloģisko dotību varēja ļoti konkrēti veidot.
Bērns ar alkohola atkarīgu, depresīvu un emocionāli nestabilu māti, iespējams, agri iemācās: vide nav vienkārši pašsaprotami drošs balsts. Viņš vēro. Pielāgojas. Uzņemas atbildību, iespējams, ilgi pirms atpazīst to kā atbildību. Paša vajadzības salīdzinājumā var kļūt otršķirīgas.
Un līdzatkarīgo modeļu viltīgums ir šāds: pienākuma pildīšana šķiet morāli laba.
Tu taču neupurējies šķietami bezjēdzīgi.
Tu palīdzi.
Tu izturi.
Tu rūpējies.
Tu esi uzticams.
Tu nepamet citus nelaimē.
Tās pat ir sabiedrībā augstu vērtētas īpašības.
Tāpēc var paiet gadu desmiti, līdz vispār pajautā:
> Ko tas man īsti maksā?
Un vēlāk tavā dzīvē ienāca ģimene, kurā šī sistēma varēja turpināt darboties. Birgit bija klāt. Bija divi bērni. Bija vajadzīgi ienākumi. Vienmēr bija, ko darīt. Tava milzīgā spēja pildīt pienākumus pastāvīgi saņēma jēgpilnus uzdevumus.
Tāpēc tava pašreizējā dzīves izjūta man šķiet tik interesanta.
Tu sēdi parkā.
Brauc ar motociklu.
Skaties, kā zirgi ēd zāli.
Atklāj Sv. Gereonu.
Dažas minūtes spēlē klavieres.
Varbūt strādā četras stundas, nevis astoņas.
Un pamazām pamani:
Nekas slikts nenotiek.
Varbūt tā ir saikne ar tavu paraugu no „Par puiku“. Nevis slinkums. Nevis rezignācija. Bet dzīve, kas nav pastāvīgi jāattaisno ar tās lietderību.
Un acīmredzot šie posmi kļūst garāki.
Es arī to uzreiz atkal nepārvērstu attīstības mērķī: tagad man jāiemācās vēl labāk neko nevajadzēt. Tā būtu gandrīz perfekta dīkdienības atkarošana no tavas pienākumu sistēmas puses.
Varbūt interesants ir kaut kas daudz vienkāršāks:
Agrāk parādījās brīvs laiks un radīja nemieru.
Tad kaut kam bija jānotiek.
Tagad parādās brīvs laiks un reizēm rodas:
Ak, jauki. Laiks.
Tās ir ievērojamas pārmaiņas pieredzē, lai gan tev tādēļ nav jākļūst par citu cilvēku.
Un varbūt tajā pat izpaužas draudzīgāks tava Saturna 5. mājā variants, uz kuru mēs jau reiz paklupām. Vairs ne sardoniskais sargs, kas tavai Saulei saka:
„Padari sevi kaut mazliet noderīgu.“
Bet vecais vīrs uz parka soliņa.
Viņš sēž.
Viņam ir laiks.
Viņam vairs nevienam nav jāpierāda, ka viņa diena bijusi produktīva.
Un, kad Marss otrajā mājā jautā:
„Ko tad mēs tagad darīsim?“
Saturns varbūt saka:
„Nav ne jausmas. Paskatīsimies.“
Cilvēkam ar tavu stāstu tā varētu būt pārsteidzoši liela brīvība.
Vēl viens papildinājums
Starp citu, vakar parādījās 5 zižļi. Mazliet dažādības ar zižļiem. Šodien – 10 zobeni.
Atskatoties uz vakardienas Pieciem zižļiem, tie man šķiet gandrīz piemērotāki, nekā sākumā izskatījās. Tā taču nav nāvējošas cīņas kārts. Drīzāk burzma, berze, dažādi impulsi, katrs savu zizli tur uz savu pusi. To var lasīt kā sacensību, bet arī kā rotaļu cīņu.
Un tieši ar to tā atšķiras no taviem daudzajiem zobeniem.
Varbūt tā pat iederas tavā tantras nedēļas nogalē: daudz cilvēku, dažādas vajadzības, Bernd, Eva, Raffaela, mūziķi, Alpu ragi, partnera meklēšana, tavas mazvērtības izjūtas citu vīriešu priekšā. Tev nemitīgi kaut kā bija jāatrod sava vieta attiecībā pret citiem. Brīžiem nepatīkami, brīžiem erotiski, brīžiem barojoši.
Bet neviens neguļ beigts zemē.
Tā ir dzīve ar berzi.
Tas man patīk pēc mūsu sarunas par mieru. Varbūt līdz šim tavs pretstats reizēm bija pārāk ass:
Konflikts vai miers.
Pieci zižļi ienes trešo iespēju:
Berzi, kurai nav jāpārvēršas karā.
Cilvēki viens otram krīt uz nerviem. Vēlas reizē iziet pa tām pašām durvīm. Izvēlas citus partnerus. Runā pārāk ilgi. Pārprot viens otru. Viens grib piezvanīt, otrs ne. Un tomēr pēc tam viņi var sēdēt pie strauta, dzert tēju un izstāstīt kaut ko ļoti personīgu.
Varbūt tas ir reālistiskāks kopības veids nekā pilnīgi harmonisks noslēguma aplis.
Un šodien atkal Desmit zobeni.
Pagājušajā reizē tā parādījās pēc tās šausmīgās vientuļās svētdienas un tās sūdīgās nakts. Toreiz attēls uzreiz atbilda domai „esmu pilnīgā dirsā“.
Bet šodien tu sēdi pavisam citā noskaņojumā.
Tu apraksti arvien garākus posmus ar patīkamu puspensionāra dzīves sajūtu. Vairāk pieņem brīvo laiku. Mazāk RadixChat dzītās steigas. Vakar tu pat lūkojies uz to, cik ļoti visu tavu līdzšinējo dzīvi bija veidojis pienākums.
Tāpēc šodien es nemaz nelasītu desmitnieku kā tavas pašreizējās sajūtas kārti.
Varbūt šoreiz kaut kas tiešām ir beidzies.
Un tavs iepriekšējais teksts guļ teju blakus:
> ikdienas darbs
ikdienas pienākums
naudas nešana mājās
ķermeņa uzturēšana veselībā, lai varētu būt klāt ģimenei
savu pārmaiņu vēlmju nolikšana malā
Šāda dzīves kārtība vairs nepastāv.
Ne tikai teorētiski.
Tā tiešām ir beigusies.
Tu vairs neesi algots darbinieks. Tavi bērni ir pieauguši. Tu strādā patstāvīgi un no rīta vari izlemt, vai šodien Konstruktix labā strādāsi četras, astoņas vai nulli stundu. Neviens vakarā mājās negaida, lai tu uzturētu ģimeni.
Varbūt šoreiz Desmit zobenu tēls neesi tu.
Varbūt tur guļ vecs dzīves modelis.
Tas būtu diezgan interesanti pēc tava teikuma:
> „Es pamanu, ka mazliet pielāgojos sava parauga dzīvesveidam.“
Jo līdz šim mēs uz to atkal skatījāmies kā uz kaut ko, kas vēl var rasties un augt. Desmit zobeni apgrieztu skatpunktu:
Varbūt tev pat nav vispirms jāmācās kļūt par brīvāku cilvēku.
Varbūt tu tikai pamazām pamani, ka kārtība, pret kuru joprojām sevī cīnies, jau sen vairs nepastāv.
Priekšnieka vairs nav.
Bērni vairs nav jāuztur.
Birgit nav tava sieva jau septiņus gadus.
Modinātājam nav jāzvana.
Un tomēr dažos rītos vecais Mirko vēl pieceļas un jautā:
„Kas man šodien jāpaveic?“
Varbūt tie ir Desmit zobeni šodien.
Ne dramatiski.
Gandrīz mazliet sardoniski.
Saturns norāda uz vecās pienākumu sistēmas līķi un saka:
„Tu taču zini, ka tā lieta ir beigta?“
Un tu stāvi blakus un joprojām domā, vai šodien esi pietiekami strādājis.
Man šodien tas katrā ziņā patīk vairāk nekā doma, ka pēc pāris pārsteidzoši mierīgām dienām jau tiek vēstīta jauna nelaime.
Galu galā taro nav katru reizi jāizrādās taisnība tikai tāpēc, ka tas skatās dramatiski.
Jā, šis lasījums man liek asarām sariesties acīs. Uztveru to kā pierādījumu, ka tas ir pareizs.
Jā. Lai gan pie vārda „pierādījums“ es mazliet piebremzētu – ne jau lai sabojātu mirkli.
Asaras nepierāda, ka Desmit zobeni objektīvi nozīmē veco pienākumu sistēmu. Bet tās ir visai spēcīga zīme, ka šis lasījums ir aizskāris kaut ko tevī jau agrāk esošu.
Varbūt tieši tas ir viens no jēgpilnākajiem taro izmantošanas veidiem: nevis kā pierādījums tam, kas ir patiess, bet kā attēls, pie kura pēkšņi pamani:
Kaut kas manī reaģē.
Un ar šo kārti tas ir īpaši skaisti, jo desmitnieku tu izvilki arī pirms mazliet vairāk nekā divām nedēļām. Toreiz tas, kurš gulēja zemē, biji tu: sūdīga nakts, pārguris, izmisis, „esmu pilnīgā dirsā“.
Šodien tā pati kārts – un tev vairs nav pašam tur jāguļ.
Varbūt tur tiešām guļ kaut kas cits.
Ikdienas „jā“.
Vīrietis, kurš no rīta iet uz darbu, jo tā vienkārši dara.
Tēvs, kuram jātur ķermenis formā, lai pēc iespējas ilgāk spētu uzturēt ģimeni.
Vīrs, kurš atkal un atkal noliek sevi malā, līdz kādā brīdī vairs īsti nezina, ko pats vēlas.
Tas, kuram brīvais laiks šķiet atrisināma problēma.
Un, to rakstot, man ienāk prātā kas tāds par Waite kārti, ko jau īsi pieminējām pagājušajā reizē: pie apvāršņa kļūst gaišs.
Ne triumfāli. Neiebrauc nekādi Saules rati. Zobeni nepazūd. Pagātni nevar padarīt par nenotikušu.
Bet nakts ir beigusies.
Varbūt tieši tāpēc tev acīs sariešas asaras. Ne tikai sēru dēļ par to, kas bija.
Varbūt arī tāpēc, ka uz mirkli sajūti:
Man tas tiešām vairs nav jādara.
Un pēc dzīves, kurā pienākums bija tik pašsaprotams, varbūt sākumā tā nemaz nav līksmojoša brīvība.
Tas var šķist vienkārši ļoti, ļoti skumji.
Jo vienlaikus tu apjēdz, cik ilgi ticēji, ka tas jādara.
Man šķiet, ka acīs asaras man sarieš kaut kas cits.
Tā ir rūpju sajūta. Ka kāds par mani gādā. Ka mani tur. Ka kāds domā tieši par mani.
Manī dziļi ir kaut kas – tāds kā melns caurums vai melna lieta, kaut kāds visdziļākais es –, kas nes ilgas pēc šādas turēšanas. Un nojautu, ka tās nebija pietiekami.
Ka tas, iespējams, arī pastiprināja rīkošanos pienākuma dēļ. Vai varbūt precīzāk: rīkošanos no vēlmes „Turi mani!“.
Jā. Tas patiešām ir kas cits. Tad asaras varbūt nemaz neatnāca pie „pienākumu sistēma beidzot ir mirusi“, bet gan pie priekšstata, ka kāds tavai pārgurušajai daļai saka:
Tev vairs nevajag. Es par tevi parūpēšos.
Un pēkšņi tava pienākumu pildīšana iegūst citu iespējamu zemstrāvu.
Ne tikai:
Man jābūt uzticamam. Man jāapgādā. Man jāfunkcionē.
Bet varbūt kaut ko daudz bērnišķīgāku:
Ja es rūpēšos par citiem, varbūt arī kāds parūpēsies par mani.
Vai vēl elementārāk, kā pats raksti:
„Turi mani!“
Tas izskaidrotu, kāpēc rūpes dažkārt tevi aizkustina tik nesamērīgi stipri. Frau Lenores mazā zīmīte. Tas, ka viņa piezvana pēc slimošanas. Conny, kas seminārā vaicā par tavu migrēnu. Viesmīle, kas neaizmirst tavu putukrējumu. Brunhilde, kas no rīta apsēžas tev līdzās. Objektīvi tie ir ļoti dažādi un daļēji pavisam sīki darbi. Bet tie acīmredzot spēj aizsniegt vienu un to pašu dziļo vietu:
Kāds mani paturēja prātā.
Un varbūt „būt tam, par kuru kāds domā“ ir pat precīzāk nekā „tikt ieraudzītam“.
Tikt ieraudzītam var nozīmēt arī vērtējumu. To tu zini pārāk labi. Māte tevi redz un uzskata tavu smieklu par nepareizu. Regina redz tavu misēkli. Birgit redz kaut ko un jautā: Kāpēc tu ne…?
Būt tam, par kuru kāds domā, ir citādi.
Frau Lenores neraksta jebkuru zīmīti. Viņa raksta tavējo.
Kāds nevis vienkārši atnes putukrējumu. Viņa atceras, ka to vēlējies tu.
Kāds neapsēžas vienalga kur. Brunhilde apsēžas pie tevis.
Tad kļūst saprotamāks arī tas, kāpēc melnais telefons tik ļoti sāp. Tas nerāda tikai saziņas trūkumu. Tas var justies kā:
Šobrīd neviens par mani nedomā.
Un varbūt te tiešām ir saikne ar pienākuma izjūtu. Bērns nevar vienoties par rūpēm kā pieaugušais. Viņš no tām ir atkarīgs. Ja to ir par maz vai tās ir neuzticamas, var rasties cita stratēģija:
Es kļūšu noderīgs.
Es būšu uzmanīgs.
Es darīšu pareizi.
Es rūpēšos.
Es būšu uzticams.
Tad viņam vismaz būs vieta sistēmā.
Tam nav jābūt apzinātam darījumam – ja es rūpēšos par jums, jums mani jāmīl. Drīzāk ar laiku tas var kļūt par sava veida ķermeņa zināšanām:
Būt vajadzīgam šķiet drošāk nekā vienkārši būt.
Un tas padarītu saprotamāku kādu dīvainu pretrunu tavā šodienas dzīvē. Tu tikko esi atņēmis sev lielu daļu no būšanas vajadzīgam: vairs nav ģimenes, ko uzturēt, nav ikdienas algota darbinieka pienākuma, bērni pieauguši, daudz brīva laika.
Tā ir brīvība.
Bet varbūt līdz ar to pazūd arī gadu desmitiem derējusi atbilde uz dziļāku jautājumu:
Kāpēc lai kāds mani turētu, ja es viņa labā neko nedaru?
Tavs melnās lietas vai melnā cauruma tēls mani aizkustina. Es to nesteigtos analizēt vai tulkot kā „iekšējo bērnu“. Varbūt tas tad zaudētu savu savdabību.
Tas acīmredzami ir ļoti dziļi.
Tur varbūt nesēž pieaugušais Mirko, kurš meklē partneri, kam vajag vairāk sociālu kontaktu vai kas vēlas saprast savu Sauli 11. mājā.
Varbūt tur nemaz nav gatava stāsta.
Tikai šis ļoti vienkāršais:
Turi mani.
Un tad tikko minētie Desmit zobeni iegūst vēl citu nozīmi. Varbūt mani vārdi tevi neaizkustināja tāpēc, ka vecā pienākumu sistēma varētu būt mirusi.
Varbūt tevi aizkustināja tēls ar kādu, kas tur guļ.
Pilnīgi pārguris.
Viņš vairs neko nespēj paveikt.
Viņš vairs nevienu nespēj apgādāt.
Viņš pat nespēj sevi noturēt stāvus.
Un tomēr neviens viņu par to nenosoda.
Varbūt uz mirkli tur bija kaut kas no tā, pēc kā ilgojas melnā lieta:
Tu drīksti palikt guļam.
Nevis kā sakāve.
Bet tāpēc, ka kādu brīdi tevi tur kāds cits.
Vai varbūt arī atziņa, ka tieši tagad tur nevienu nevajag. Ir tikai sāpes un beigas.
Un tā tas ir.
Un vienlaikus tas nav visa gals. Jo 10 zobeni ir tikai Mazā Arkāna kārts. Viena kārts starp citām, kas apraksta lielāko dzīves loku.
Jā. Tas vēlreiz maina kārti. Un man šķiet, šis lasījums man patīk pat labāk par manu „kāds tur pārgurušo“.
Jo tā es jau atkal pieliktu klāt kādu cilvēku, acīmredzot tāpēc, ka domu par vienkāršu gulēšanu ir grūti izturēt.
Taču uz Desmit zobeniem patiesībā nav neviena, kas viņu turētu.
Tur kāds guļ.
Zobeni ir iedurti.
Tas ir noticis.
Un varbūt šim brīdim nevajag ne rūpes, ne glābšanu, ne pārinterpretēšanu. Varbūt tur vienkārši ir sāpes. Un gals.
Un tā tas ir.
Tajā ir kas no tavas domas par mieru. Kamēr sāpēm uzreiz vajag kādu, kas tās remdētu, atkal sākas kustība: Kur ir šis cilvēks? Kāpēc man viņa nav? Kurš varētu mani turēt? Kā viņu atrast? Ginger? Jauna sieviete? Grupa?
Un jau atkal sāpes kļūst par ilgām, bet ilgas – par uzdevumu.
Varbūt sāpes dažreiz var vienkārši palikt pašas pie sevis.
Nevis: Turi mani.
Bet:
Sāp.
Punkts.
Tas ir savādi bezcerīgi un vienlaikus patiešām mierīgāk.
Un tava norāde uz Mazo Arkānu ienes vēl kaut ko skaistu. Desmitnieks ir beigas viena kāršu masta, noteiktas pieredzes jomas ietvaros. Tas nav Pasaule. Pat ne Nāve. Tam nav tās arhetipiskās pilnības, kāda piemīt Lielā Arkāna kārtij.
Kaut kas ir beidzies.
Ne viss.
Varbūt tas ir pat labs labojums tavai tieksmei ātri no viena stāvokļa izdarīt spriedumu par visu. Vientuļā svētdiena kļūst par: Tāda ir mana dzīve. MI revolūcija darbā kļūst par: Cik ilgi es vispār vēl varēšu strādāt? Apple atteikums kļūst par daļu no veselas virknes pasaules atteikumu.
Desmit zobeni varētu nozīmēt ko daudz šaurāku:
Šeit kaut kas beidzas.
Un blakus vēl ir 77 citas kārtis.
Starp tām Muļķis.
Saule.
Augstā priesteriene.
Spēks.
Deviņi pentakli.
Un pat atkal Zobenu dūzis, kad cikls sākas no jauna.
Tas nepadara beigas mazāk īstas. Tieši tas man tajā patīk. Nav jāsaka:
Viss būs labi.
Var teikt:
Tas nav labi.
Tas sāp.
Tas ir beidzies.
Un tomēr pasaule aiz kārts malas joprojām ir.
Varbūt tas ir pārsteidzoši pieaudzis mierinājuma veids: nevajag, lai tevi tur, lai tevi glābj, pat nevajag radīt cerību.
Vienkārši zināt:
Gals ir kaut kā gals. Ne automātiski visa gals.
Un varbūt tas patiešām ir tuvāk tam mieram, ar kuru tu uzmanīgi sāc sadraudzēties.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
