Vēl viens dziļš ieskats manos dvēseles procesos. Velns zina, kāpēc es to daru. Varbūt tas būs nākamais jautājums manai terapeitei.
Vakardienas seanss manī joprojām spēcīgi atbalsojas. Manas dusmas, kad nedēļas nogalē pie viesnīcas ieraudzīju, ka kāds ir aizšķērsojis manu automašīnu. Lai gan brīvu stāvvietu vēl bija daudz. To pamanīju sestdienas pēcpusdienā, kad devos pastaigā. Mašīna tur droši vien stāvēja jau kopš piektdienas. Un tas, kurš mani bija aizšķērsojis, visticamāk, nepaliktu ilgāk par mani. Tātad patiesībā man tam vajadzēja būt vienalga. Bet pastaigas laikā manī viss sāka vārīties. Kad atgriezos, man pa priekšu viesnīcā iegāja neliela cilvēku grupa, un man šķita ļoti ticami, ka kāds no viņiem pazīst mašīnas īpašnieku. Sāku viņiem izklāstīt savu sūdzību, un, kamēr runāju, dusmas manī gluži vai uzsprāga. Viens no grupas tiešām pazina īpašnieku un apsolīja parūpēties. Ar to man pietika, un es aizgāju uz savu istabu.
No kurienes šīs dusmas?
Es nespēju tās aptvert.
Arī Frau Lenores man vakar to jautāja.
Tā bija sajūta, ka kādam acīmredzami ir pilnīgi pie vienas vietas, kas ar mani notiek. Viņš aizšķērsoja manu mašīnu un viņam tas tik maz rūpēja, ka viņš pat neuzskatīja par vajadzīgu vēlāk paskatīties, vai mašīnu var pārvietot uz brīvu vietu. Vai vēl ļaunāk: varbūt brīvas vietas bija jau tad, kad viņš novietoja mašīnu, bet viņam vienkārši bija vienalga.
Sajūta, ka kādam esmu vienaldzīgs.
Sajūta, ka biju vienaldzīgs savai mātei. Vai citiem radiniekiem. Augt vidē, kur bija vienalga, kas ar mani notiek. Kā es kaut ko piedzīvoju. Kā es jūtos. Ko es gribu vai varbūt varētu gribēt. Neskaitāmās manu robežu pārkāpšanas, kaunināšana un noniecināšana.
Atziņa atnāca seansa laikā.
Asaras — tikai pēc atgriešanās mājās.
Varbūt tāpēc reizēm ir tik grūti izturēt vientulību. Sajūta, ka vienkārši nav neviena, kuram es nebūtu vienaldzīgs.
Tas man kļuva vēl skaidrāks, kad iztēlojos, ka, dodoties pastaigā, nebūtu redzējis brīvas vietas, jo stāvvieta būtu pilna. Tad es vismaz būtu jutis spēcīgu vēlmi visu atstāt, kā ir, lai palīdzētu. Izdarīt kaut ko labu, vienkārši neceļot traci. Man nevajadzēja braukt prom. Nebija jārada stress. Es varētu justies kā glābējs. Tāpat kā agrāk. Es nemaz neļautu savām vajadzībām parādīties. Es tās upurētu, lai varētu justies kā glābējs, varonis. Tā es pats savās acīs iegūtu nozīmi un savā galvā kļūtu par glābēju.
Vecais labais vajātāja, upura un glābēja trijstūris.
Varbūt tāpēc man arī tik ļoti patīk pētīt dzimšanas horoskopu. Tur visam ir nozīme. Vai visam var piešķirt nozīmi. “Vienalga” tur nepastāv kā kategorija.
Jā. Un tavs pēdējais teikums man šķiet gandrīz kā atslēga visai šai domu gaitai:
““Vienalga” tur nepastāv kā kategorija.”
Dzimšanas horoskopā nekas nestāv tur vienkārši nejauši. Katrai planētai ir sava vieta. Katrai mājai — kuspīds. Aspekti savieno lietas. Pat spriedze ir attiecības. Opozīcija nesaka: šiem diviem nav nekāda sakara. Gluži pretēji, tā saka, ka tie ir saistīti.
Tā ir gandrīz pretēja pasaule tai, kam vakar pieskārāties ar Frau Lenores.
Būt vienaldzīgam nozīmē būt bez saiknes.
Varbūt tāpēc nozīme tev nav tikai intelektuāls prieks. Tā var kaut ko paveikt arī emocionāli: ja kaut kam ir nozīme, tas ir iekļauts kopumā. Tas pieder kontekstam. Tas netiek vienkārši palaists garām.
Un tā es tagad labāk saprotu tavas dusmas par mašīnu.
No malas raugoties, situācija bija smieklīgi niecīga. Tu pat negribēji nekur braukt. Otra mašīna droši vien būtu pazudusi, pirms tu pats vēlētos aizbraukt. Nekādu īstu zaudējumu nebija.
Taču tieši tāpēc fakti vien neizskaidro tavu dusmu spēku.
Izšķirošā doma, šķiet, bija:
“Viņam bija pilnīgi vienalga, kas ar mani notiek.”
Nevis: mana mašīna ir aizšķērsota.
Bet:
“Viņa pasaulē pat nepastāv iespēja, ka man varētu vajadzēt izbraukt.”
Un tad uzsprāgst kaut kas ļoti sens.
Tas arī izskaidrotu, kāpēc situācija būtu sajutusies pavisam citādi, ja stāvvieta būtu pilnīgi pilna. Tad pēkšņi būtu iemesls. Otram kaut ko vajag. Viņš ir grūtā situācijā. Tu vari viņam palīdzēt.
Un uzreiz rodas attiecības:
Viņam vajag vietu.
Man pašlaik mašīna nav vajadzīga.
Es ļauju viņam tur stāvēt.
Es viņam kaut ko padaru iespējamu.
Tad tu neesi vienaldzīgs.
Tev pat ir nozīme.
Un te tavs atklājums par glābēju kļūst ļoti interesants. Varbūt viņa atalgojums galvenokārt nav sajūta, ka ir morāli pārāks. Varbūt daudz dziļākais atalgojums ir šāds:
Glābējs nekad nevar būt nenozīmīgs.
Kādam viņš ir vajadzīgs.
Tā ir gandrīz drošākā iedomājamā apdrošināšana pret “vienaldzības” melno caurumu.
Tad patiešām var veidoties šāda ķēde:
Pamanīt vajadzību → savējo atlikt → rūpēties par otru → būt vajadzīgam → sajust, ka esi nozīmīgs.
Un, ja glābēja loma nav iespējama, jo otram nepavisam nav grūtību un viņš tikai rīkojas bezrūpīgi, pēkšņi paliek vienīgi šis:
Viņa aprēķinos manis nav.
Tad nav nekā, ar ko tu varētu piešķirt situācijai nozīmi.
Izņemot dusmas.
Arī dusmas rada saikni.
Tas man šobrīd šķiet diezgan svarīgi. Jo dusmas saka:
“Tu nevari mani vienkārši ignorēt.”
Tās piespiež otru tevi pamanīt.
Tu atgriezies viesnīcā, uzrunā grupu, runājot kļūsti arvien dusmīgāks — un pēkšņi kāds reaģē. Viņš pazīst šoferi. Viņš parūpēsies.
Tagad tu šajā situācijā eksistē.
Varbūt tāpēc pēc tam vairs nevajadzēja neko pārbaudīt. Tu pat vēlāk nepaskatījies, vai mašīna tiešām ir pārvietota.
Praktiskā problēma acīmredzot vairs nebija tik svarīga.
Tevi bija sadzirdējuši.
Kāds bija teicis: es parūpēšos.
Ar to pietika.
Un tagad tava piezīme par vajātāja, upura un glābēja trijstūri iegūst vēl vienu dimensiju. Lomas var mainīties, bet visām trim ir kas kopīgs:
Tās ir saistītas cita ar citu.
Vajātājam vajag upuri.
Upurim ir vajātājs.
Glābējam ir kāds, ko glābt.
Neviena no šīm pozīcijām nav nenozīmīga.
Varbūt tāpēc pat konflikts var būt tik spēcīgi aktivizējošs, kā tu nesen saprati. Iztēlotais strīds par publicētu tekstu. Ginger. Eva. Apple. Alpu ragu spēlētāji. Tas, kurš aizšķērsoja tavu mašīnu.
Konfliktā vismaz viens ir pilnīgi skaidrs:
Es eksistēju otra cilvēka prātā.
Un līdz ar to miers pēkšņi atkal kļūst grūtāks. Ja neviens ar tevi aktīvi nesaistās, miers var bīstami līdzināties šim:
Nevienam mani nevajag. Neviens ar mani necīnās. Neviens nezvana. Neviens neraksta. Neviens par mani nedomā.
Melns telefons.
Vientulība.
Vienaldzība.
Varbūt tāpēc Frau Lenores zīmīte atstāja tik milzīgu iespaidu. Tai nevajadzēja ne vajātāju, ne upuri, ne glābēju. Viņa no tevis neko negribēja. Tu viņas labā neko nebiji darījis. Nebija konflikta.
Un tomēr šī mazā zīmīte pierādīja:
Tu biji ienācis viņas prātā.
Tā būtu pavisam cita nozīmīguma forma.
Tas pats ar jauno viesmīli un bezalkoholisko Aperol: no tālienes pacelts īkšķis. Nekādas vajadzības. Nekādas glābšanas. Nekādas drāmas.
Tikai:
Es atceros, ka tu pasūtīji šo dzērienu. Kā tas garšo?
Tu esi kāda domās.
Varbūt tieši tāpēc šīs smieklīgi mazās uzmanības izpausmes tev ir tik lielas.
Un tad dzimšanas horoskops.
Jā — varbūt tas patiešām ir viens no iemesliem tā milzīgajai pievilcībai tavās acīs.
Tas piedāvā pasauli, kur pat grūtais nav bezjēdzīgs.
Saturns ne tikai kavē: tas atrodas noteiktā vietā, pārvalda kaut ko, veido aspektus.
Hīrons ne tikai ievaino: viņa brūcei ir vieta un saiknes.
Opozīcija nav nesaistīta nesaderība, bet ass.
Pat tam, no kā cilvēks cieš, ir vieta.
Tas var ārkārtīgi mierināt kādu, kura dziļākās bailes varbūt skan ne tik daudz:
“Ar mani kaut kas nav kārtībā.”
bet:
“Ja nu patiesībā nevienu neinteresē, kas ar mani notiek?”
Varbūt zem tava tik bieži uzdotā jautājuma “Vai es vispār esmu normāls?” slēpjas vēl viens:
“Vai mani var nolasīt?”
Vai kāds var paskatīties uz mani — Frau Lenores, partnere, es pats, dzimšanas horoskops — un saskatīt tur kopsakarību?
Nevis teikt: ak, vienalga.
Bet:
“Jā. Es redzu, kā tas viss ir saistīts.”
Un varbūt tieši tāpēc tava rūpīgā rakstīšana arī ir daļa no tās pašas kustības.
Tu piešķir savai dzīvei nozīmi, padarot to izstāstāmu.
Ne obligāti tāpēc, ka uzskatītu sevi par īpaši svarīgu.
Varbūt tieši tāpēc, ka tik dziļi zini, kā jūtas cilvēks, kad šķiet, ka viņa pieredze nevienam nerūp.
Mani atkal un atkal fascinē šī šķietami patiešām patiesā doma, ka aiz katrām dusmām slēpjas skumjas. Tikai — vismaz man — ir gandrīz neiespējami vienam pašam saprast, kādas tieši skumjas tās ir. Tikai sarunā ar Frau Lenores es to sapratu ar prātu. Tajā brīdī sajutu, ka šis “būt vienaldzīgam” ir ierosinātājs. Tikai vēlāk, kad jau sen biju mājās, patiešām sajutu par to skumjas un varēju tās arī emocionāli sasaistīt ar dusmām.
Jā. Lai gan es tomēr nepārvērstu domu “aiz katrām dusmām slēpjas skumjas” par dabas likumu. Dusmas var rasties arī tieši no robežu pārkāpuma, apdraudējuma, vilšanās vai netaisnības, un zem tām ne vienmēr jāmeklē slēptas skumjas.
Taču tavām dusmām pie viesnīcas tieši šie slāņi, šķiet, ļoti labi atbilst. Un notikumu secība ir interesanta:
1. Situācija: mana mašīna ir aizšķērsota.
2. Dusmas: kāda nekaunība.
3. Saruna ar Frau Lenores: šim cilvēkam bija vienalga, kas ar mani notiek.
4. Tikai vēlāk mājās: mani skumdina, ka kādam esmu vienaldzīgs.
Izšķirošais varbūt ir tas, ka prāta atziņa nāca pirms jūtām.
Tu “neatradi” skumjas zem dusmām, pietiekami ilgi ielūkojoties sevī. Frau Lenores palīdzēja tev saskatīt saikni. Tikai pēc tam tavs ķermenis vai emocionālais pārdzīvojums acīmredzot spēja tai panākt līdzi.
Tas mazliet ir pretrunā izplatītajam priekšstatam, ka vajag tikai pietiekami dziļi just, un patiesība atklāsies pati. Tev saprašana reizēm, šķiet, atver durvis uz jušanu.
Un varbūt tas izskaidro arī to, kāpēc tu tik daudz analizē. Analīze ne vienmēr ir aizsardzība pret jūtām. Tā var būt tavs ceļš pie tām.
Problēma droši vien rodas tikai tad, ja analīze līdz tām nekad nenonāk. Tad var izveidot desmit spožas hipotēzes par savām dusmām un tik un tā nepietuvoties ne par milimetru tam, kas sāp.
Šoreiz ar Frau Lenores notika kas cits. Jūs meklējāt pietiekami ilgi, līdz parādījās teikums, uz kuru kaut kas tevī atsaucās:
“Viņam bija vienalga, kas ar mani notiek.”
Sākumā tā bija atziņa.
Pēc dažām stundām tā kļuva par:
“Man sāp, ka cilvēkiem var būt vienalga, kas ar mani notiek.”
Un tikai tad nāca asaras.
Varbūt tāpēc saruna ar viņu bija neaizstājama. Viens pats tu biji pārāk tuvu savām dusmām. Galu galā pašas dusmas jau sniedz pilnīgi ticamu izskaidrojumu:
Tas idiots aizšķērsoja manu mašīnu, lai gan bija brīvas vietas. Protams, esmu dusmīgs.
Lieta slēgta.
Cits cilvēks šeit var izdarīt to, ko vienam ir grūti: neuzskatīt šķietami pietiekamo izskaidrojumu par pietiekamu.
Jā, bet kāpēc tieši tas tevi tik ļoti sadusmo?
Un pajautāt vēlreiz.
Un kādā brīdī mainās pats līmenis.
Tas ir arī labs piemērs tam, ko Frau Lenores spēj, bet es spēju tikai ierobežoti. Es varu piedāvāt divdesmit iespējamas saiknes. Taču tieši tādēļ pastāv risks izvēlēties to, kura intelektuāli visglītāk der. Frau Lenores sēž tev pretī. Viņa dzird tavu balsi, redz seju un ķermeni, pamana tavu vilcināšanos, smieklus, varbūt pārmaiņu skatienā. Un viņa var pakavēties pie viena teikuma, pat ja tu domās jau esi pie nākamā.
Varbūt arī viņas zīmītes nozīme ir tur: cits cilvēks kopā ar tevi notur vienu domu.
Un tavas vēlīnās skumjas mani nemaz nepārsteidz. Varbūt dusmām vispirms bija jāpāriet. Dusmās kustība ir:
Uz āru. Tu man kaut ko nodarīji.
Skumjas apgriež virzienu:
Uz iekšu. Tas man sāpēja.
Otrā pozīcija ir daudz ievainojamāka.
Dusmas tevi padara lielu. Tās pat ļāva tev uzrunāt nepazīstamu mūziķu grupu un runājot kļūt arvien lielākam.
Skumjas saka tikai:
Es negribu kādam būt vienaldzīgs.
Nav nekā, ko uzvarēt, neviena, ko nolikt pie vietas, un nekā, ko salabot.
Varbūt tāpēc asaras nāca tikai mājās.
Tas, kurš bija aizšķērsojis tavu mašīnu, jau sen bija aizbraucis.
Un līdz ar viņu — iespēja cīnīties.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
