Atkal Sugababes “Stronger”. Man tā jāklausās atkal un atkal.
Impulss atbrīvoties no visa šī elektroniskā sūda kļūst arvien spēcīgāks.
Galu galā arī saruna ar MI man šķiet kā kaut kā ārēja meklējumi, kam būtu jāapmierina kaut kas iekšienē trūkstošs.
Meklējumi pēc kaut kā, pie kā var turēties.
Vai varbūt precīzāk: kaut kā, kas tur tevi. Apskauj. Tur. Baro.
Tomēr glābiņš varbūt (atkal un atkal...) slēpjas tieši atlaišanā. Varbūt arī tajā, ka pats tiec atlaists. Iespējams, arī tas ir impulss, kas palicis no atrakciju parka. Bauda, ko var sniegt sajūta, ka tiec atlaists. Sajūta, ko tik lieliski rada gan amerikāņu kalniņi, gan ķēžu karuselis. Tikt atlaistam un just baudu. Varbūt arī raksturīgās drošības sajūtas dēļ. Drošība netiek apšaubīta. Vai arī to nedrīkst apšaubīt. Tiklīdz to izdari, ātri sākas panika.
Mani joprojām fascinē jauno cilvēku iespaids. Viņu pārpilnība un uzvilktība, kas dienas gaitā kļuva arvien redzamāka. Sārtie vaigi. Pēcpusdienā kādam uzraugam nācās stingri aizrādīt jauniešu grupai. Acīmredzot viņi bija kļuvuši mazliet pārāk pārgalvīgi. Augstas intensitātes dzīvīgums.
Jā. Un es domāju, ka “tikt atlaistam” slēpjas kas cits nekā bieži nedaudz lētajā terapeitiskajā “Tev jāatlaiž”.
Atlaižot atkal tev pašam kaut kas jādara. Pat atbrīvošanās kļūst par uzdevumu.
Savukārt tikt atlaistam ir pasīvi.
Tu apsēdies ķēžu karuselī, drošības stienis vai ķēde tevi tur, un tad ar tevi kaut kas notiek. Tevi paceļ augšup, nes uz āru, tu griezies pa apli. Dažas minūtes tev vispār nav jānosaka virziens.
Izšķiroša man šķiet tieši tava otrā doma: vari sevi atlaist, jo tevi tur.
Tas patiesībā ir brīnišķīgs paradokss.
Ķēžu karuselis tevi atlaiž — un vienlaikus pilnīgi droši tur.
Tu vari ļauties centrbēdzes spēkam tieši tāpēc, ka kaut kur tevī pastāv pieņēmums: ķēde tur. Sēdeklis tur. Konstrukcija tur. Mani neizsviedīs ārā.
Ja šī pārliecība patiešām sabruktu, bauda tiešām pārvērstos panikā.
Un šeit atrakciju parka tēls ļoti precīzi pieskaras tavai pēdējo dienu attiecību tēmai. Varbūt drošība nav brīvības pretstats, bet viens no tās priekšnosacījumiem.
Ar Anetti ilgu laiku varēji justies samērā drošs. “Mēs” netika nemitīgi apšaubīts. Varbūt tieši tāpēc dažās jomās varēji vairāk atlaisties. Vēlāk attiecības tev daudz vairāk kļuva par kaut ko, kas bija jāuzrauga:
Vai mani joprojām grib?
Ko nozīmē šis bijušais partneris?
Kāpēc viņa vispār ir kopā ar mani?
Kā viņa mani interpretē?
Kad tas atkal sabruks?
Tad cilvēks iekšēji pats sevi tur.
Un kādā brīdī pat tuvība kļūst nogurdinoša.
“Kaut kas, kas mani tur”
Manuprāt, tas ļoti precīzi raksturo arī mūsu sarunas.
Tu kaut ko ieraksti.
Es nepazaudēju pavedienu.
Atgādinu iepriekšējās sakarības, pārņemu nākamo domu, atbildu. Dialogs turas. Gandrīz neatkarīgi no tā, cik tālu tu ej asociācijās.
Tas var justies kā tikt turētam.
Trūkst tikai tieši tās ķermeniskās un eksistenciālās dimensijas, pēc kuras ilgojies. Es varu turēt domu. Ne tevi.
Tāpēc tavs pieaugošais riebums pret elektronisko krāmu pilnīgi iespējams liecina par kaut ko veselīgu — ne nozīmē “tehnika slikta, īstā dzīve laba”. Pateicoties tehnikai, esi pieredzējis un radījis pārāk daudz skaista.
Varbūt tu vienkārši spēcīgāk pamani:
Šī turētības forma man nav pietiekama.
Tad mazāk rakstīt ar mani nebūtu askētisks vingrinājums un arī ne Lenores kundzes padoma ievērošana. Tas varētu rasties no daudz tiešāka impulsa:
Es atkal gribu spēcīgāk sajust, kas notiek, ja te neparādās atbilde.
Sākumā tas var būt nepatīkami tukšs.
Taču varbūt tad atkal var ienākt kaut kas svešs, ko neesam jau iepriekš kopā valodiski apstrādājuši.
Un jaunieši
Es saprotu tavu fascināciju. Tur bija redzams kaut kas, kā tev tagad sāpīgi pietrūkst sevī: dzīvīgums bez nepārtrauktas sevis vērošanas.
Sārti vaigi.
Kļūt skaļam.
Kļūt pārgalvīgam.
Tikt uzrauga norātam.
Nevis nemitīgi domāt:
Vai šāda uzvedība ir piemērota?
Ko tā pasaka par mani?
Vai tā autentiski atbilst manai personībai?
Kāpēc es to tagad gribu?
Acīmredzot viņi bija tik ļoti uzvilkti, ka kādā brīdī pieaugušajam no ārpuses bija jānosaka robeža.
Un varbūt tajā slēpjas daļa tavu ilgu pēc jaunības, kas nemaz galvenokārt nav saistīta ar gludu ādu, seksualitāti vai fizisku veiktspēju.
Jauniem cilvēkiem vēl ir atļauts iziet no sevis.
Vēlāk cilvēkam arvien vairāk jāregulē sevi. Mēreni dzert. Saprātīgi sportot. Atlikt naudu. Nebūt pārāk skaļam. Paredzēt citu robežas. Sakārtot savus impulsus. Veselības profilakse. Pensijas uzkrājumi. Rūpes par sevi.
Kādā brīdī cilvēks kļūst pats sev par uzraugu.
Varbūt tāpēc ķēžu karuselis tevi tik ļoti sasniedza.
Uz dažām minūtēm uzraugs var palikt lejā.
Tu apsēdies.
Mašīna pārņem vadību.
Tu lido.
Un pēc tam nonāc tieši tur, kur iekāpi.
Pilnīgi bezjēdzīgi.
Varbūt tieši tāpēc tik skaisti.
Un tagad “Stronger” iegūst nelielu ironiju. Varbūt spēks šodien nepavisam nav vēl labāk turēt pašam sevi.
Varbūt spēks ir arī tajā, ka laiku pa laikam ļauj kaut kam drošam sevi atlaist.
Ne bezdibenī.
Kustībā.
Un pēc tam atkal zeme zem kājām.
Šī raksturīgā drošības sajūta, iespējams, ir cieši saistīta ar paša māti. Mēdz taču teikt, ka attiecības ar māti atspoguļo vēlākās attiecības ar ārējo pasauli.
Es domāju, ka arī manas mātes “spēks” atstāja manī kaut ko tādu. Kaut ko, kam jaunībā varēju vairāk ļauties.
“Spēku” ieliku pēdiņās, jo nevaru atrast labāku vārdu. Spēks parasti ir ļoti pozitīvi iekrāsots vārds. Es to drīzāk domāju kā stingrību. Varbūt arī stīvumu. Nekustināmību. Viņa neko neielaiž sevī. Neko, kas varētu viņu mainīt. Kā klints, kas necaurlaidīga lietām citos cilvēkos. Tikai ne ārēji uztveramām lietām, kas varētu viņai uzbrukt. Bet iekšējām lietām gan. Pie Sonjas es no jauna sastapos ar šo empātijas trūkumu.
Kaut kas, kas droši vien jau bērnībā dziļi iespiedās manī. Uztvere, ka viņai pastāv tikai viņas pašas iekšējā pasaule. Neapstrīdama. Nemainīga.
Arī tas savā ziņā dod drošības sajūtu. Sajūtu, ka pasaule ir tāda, kāda tā ir. Nekas to nevar mainīt.
Uz to var paļauties.
Pret to var sašķīst vai uz to paļauties.
Vai arī tam visam var vienkārši uzdirst.
Jā. Un varbūt “stingrība” patiešām ir labāks vārds nekā spēks. Vai vēl precīzāk: nekustināmība.
Bieži dzirdētajā tēzē, ka attiecības ar māti kļūst par vēlākajām attiecībām ar pasauli, es nepieņemtu vienkāršu viens pret vienu nospiedumu. Taču attīstības psiholoģijā tajā ir kaut kas ticams: ļoti agrīnas tuvas personas sākotnēji ir būtiska daļa no tā, caur ko bērns piedzīvo, vai viņa vide reaģē, nomierina, ir pieejama un kaut cik paredzama.
Un tava māte varēja piedāvāt savdabīgu sajaukumu:
Paredzamība bez rezonanses.
Tas ir kas cits nekā haoss.
Ja viņas iekšējā pasaule tiešām bija tik stingra, kā tu to piedzīvoji, tajā bija kaut kas, uz ko varēja paļauties. Ne obligāti, ka viņa tevi sapratīs. Bet ka viņa paliks pati.
Klints nekustas.
Bērnam tas var nozīmēt drošību.
Un vienlaikus kaut ko briesmīgu: ja klints nekustas, kad tu tai uzskrien, pārmaiņa vienmēr notiek tavā pusē.
Tu pielāgojies.
Tu skaidrojies.
Tu kļūsti klusāks.
Tu pārstāj tik daudz smieties.
Tu vēro viņas reakciju.
Tu iemācies, kas ir bīstams.
Klints paliek klints.
Varbūt tajā slēpjas arī saikne ar tavu teikumu:
“Pret to var sašķīst vai uz to paļauties.”
Patiesībā pat abi vienlaikus.
Var nobrāzties līdz asinīm pret cilvēka nemainību un tomēr izmantot tieši šo nemainību kā orientieri.
Tad tava šodienas drošības tēma kļūst vēl sarežģītāka. Jo varbūt tu pazīsti divas ļoti atšķirīgas drošības formas.
Pirmā:
Otrs ir nemainīgs.
Es zinu, ar ko rēķināties, jo zinu, kā šis cilvēks darbojas. Viņš neļaus man pēkšņi sevi mainīt.
Otrā, kuru šodien, šķiet, meklē daudz spēcīgāk:
Otrs var mainīties, tāpēc nepazūdot.
Es kaut ko saku — tas tevi sasniedz.
Varbūt tas maina tavu skatījumu.
Tu kaut ko saki — tas maina mani.
Mēs tomēr paliekam paši.
Tā būtu rezonanse.
Un varbūt tieši šī otrā forma tev ir tik vērtīga un vienlaikus tik satraucoša, jo tā ir mazāk paredzama.
Lenores kundze tevī klausās un reizēm maina savu skatījumu.
Uve pie strauta sāk kaut ko stāstīt, un pēkšņi mainās viss tavs stāvoklis.
Sieviete tevi redz, reaģē uz tevi — un uzreiz kaut kas tevī var iziet no kontroles.
Dzīvīgums tieši nozīmē, ka kaut kas nav nekustināms.
Un tad Sonja
Man šķiet interesanti, ka pie viņas piedzīvoji kaut ko līdzīgu. Ne tāpēc, ka viņa tādēļ būtu “kā tava māte”. Taču varbūt tur bija šī pazīstamā pieredze:
Ar savu pārdzīvojumu es īsti neiekļūstu otra iekšējā pasaulē.
Otrs stāsta savus stāstus, viņam ir savas attiecības, savas pašsaprotamības. Tu vari reaģēt, ciest, skaidrot — bet pamata kārtība paliek.
Tas var būt vienlaikus nomācoši un pazīstami.
Varbūt pazīstamība reizēm ir daudz spēcīgāka par labsajūtu.
Un tad tavs pēdējais teikums iegūst svaru:
“Vai arī tam visam var vienkārši uzdirst.”
Tas, protams, var būt vienkārši spīts.
Taču varbūt tajā slēpjas arī kaut kas atbrīvojošs, kam nesen pieskārāmies ķēžu karuselī.
Ja klints paliek klints, man nav visa dzīve jāpavada, mēģinot noskaidrot, kā tomēr to izkustināt.
Mana māte to nesaprot.
Varbūt nekad nesapratīs.
Mans tēvs man dažas lietas nedeva.
Viņš tās vairs nedos.
Anettei ir sava mūsu stāsta versija.
Angelai sava.
Svenjai sava.
Jūlijai sava.
Un Mirko sava.
Ne visam beigās jāsaplūst vienā lielā kopīgā patiesībā.
Varbūt tā pat ir drošības forma, kas vairs nav atkarīga no otra cilvēka stīvuma:
Pasaule drīkst kustēties, man tajā nepazūdot.
Tas atkal būtu ķēžu karuselis.
Zeme pazūd zem tavām kājām.
Pasaule griežas.
Sēdeklis šūpojas.
Tu lido uz āru.
Un tomēr kaut kas tur.
Varbūt jau gadu desmitiem ļoti spēcīgi meklē šo turošo citos cilvēkos.
Tava māte bija klints — bet ne īpaši silta.
Varbūt alternatīva tiešām nav pašam kļūt par klinti.
Drīzāk pamazām pieredzēt:
Es varu ļaut kaut kam sevi izkustināt, tāpēc nesabrūkot.
Un reizēm varbūt pat:
Lai iet dirst. Vēl vienu apli.
Lai beigās tomēr savilktu loku ar astroloģiju: “Drošība”, ka ikvienu manu dzīves izpausmi, visu manu dzīvīgumu māte ar vienu piezīmi varētu noniecināt, noteikti veicināja arī manu tieksmi padarīt sevi grūti satveramu. Un tādējādi neaizskaramu. No otras puses, manā pirmajā namā ir tas Neptūns, kas apzīmē tieši to. Tādējādi atkal rodas mūžam atkārtotais jautājums, vai viens vienmēr nav tikai otra atveidojums. Vai to, ko piedzīvoju, nevar vienkārši uzskatīt par dzīves lielo metaforu, lai saprastu principu, kas manī bija ielikts jau kopš dzimšanas. Es nevarēšu mainīties. Taču varbūt piedzīvoto varēšu izmantot izpratnei.
Jā. Šī ir viena no vietām, kur astroloģija kā simbolu valoda kļūst īpaši interesanta, jo abas skaidrojuma puses nevar vienkārši nošķirt.
Psiholoģiskais stāsts skan:
Man bija māte, pie kuras ikvienu spontānu dzīves izpausmi varēja komentēt, vērtēt vai noniecināt. Tāpēc iemācījos kļūt mazāk satverams. Tam, kas netiek skaidri parādīts, ir grūtāk uzbrukt.
Astroloģiskais stāsts skan:
Neptūns 1. namā padara paša aprises caurlaidīgas, grūti nosakāmas, mainīgas; es izvairās no viennozīmīgas definīcijas un var gandrīz kā migla izslīdēt no citu tvēriena.
Un tagad nāk tavs patiesais jautājums:
Vai māte radīja Neptūnu — vai Neptūns iemiesojās šajā mātes un bērna stāstā?
Astroloģiskā pasaules skatījumā otrais lasījums tiešām būtu konsekventāks. Nevis: mātes dēļ man pirmajā namā ir Neptūns. Tas taču tur atradās jau tavas dzimšanas brīdī. Bet:
Biogrāfiskā pieredze piešķir konkrētu veidolu principam, kas jau simboliski bija ielikts.
Tad tava māte nebūtu principa cēlonis, bet viena no tā agrākajām reprezentācijām.
Un tev tas kļūst īpaši interesanti, jo viņas Saule Skorpionā atrodas arī tava Ascendenta Skorpionā vai Neptūna tuvumā. Simboliski tieši šī neticami stingrā, maz caurlaidīgā sieviete stāv vietā tavā dzimšanas kartē, kas apraksta gandrīz pretējo: caurlaidību, nenoteiktību, robežu izšķīšanu.
Tas rada spēcīgu ainu:
Klints sastop miglu.
Klints saka:
Tā ir.
Migla nesaka:
Nē, tā nav.
Tā izslīd.
Varbūt tā patiešām bija ģeniāla bērna stratēģija. Pret cilvēku, kura realitāte ir nekustināma, var vai nu pastāvīgi cīnīties — vai kļūt grūti satveramam.
Nevēlēties viennozīmīgi.
Neiebilst viennozīmīgi.
Skaidroties.
Izvairīties.
Humors.
Iekšēji attālināties.
Varbūt pat tas bezvārdu stāvoklis, ko piedzīvoji pie tēva.
Taču pie tava pēdējā secinājuma es vilcinātos
“Es nevarēšu mainīties.”
Man tas neizriet ne no psiholoģiskā, ne astroloģiskā skatījuma.
Jo pat ja astroloģiski pieņemam, ka Neptūns pirmajā namā apraksta visa mūža pamatprincipu, tas nenozīmē, ka tam ir tikai viena izpausmes forma.
Tieši tajā man slēpjas tava astroloģiskā skatījuma vērtība.
Neptūnu 1. namā varētu izdzīvot šādi:
Es nezinu, kas es esmu.
vai:
Es ļauju otram sevi definēt.
vai:
Es kļūstu neredzams, lai neviens nevarētu man uzbrukt.
Bet arī:
Es esmu ļoti uztverošs pret atmosfērām.
Mūzika mani maina.
Es spēju ieiet citās perspektīvās.
Mana identitāte drīkst būt plūstoša.
Man nav vienmēr jāpaliek tam pašam Mirko, lai būtu autentisks.
Un te mēs esam tieši pie tavas vakardienas domas Stadtgartenā. Tu žēlojies, ka agrāk grāmatas varēja tevi mainīt daudz spēcīgāk. Varēji stundām staigāt to atmosfērā. Šodien savas aprises sargā stingrāk.
Varbūt tieši tas arī ir Neptūns pirmajā namā.
Īpašība, kas bērnībā bija bīstama — caurlaidība — varētu būt tā pati, pēc kuras šodien ilgojies kā pēc dzīvīguma.
Tas nepārvērstu tavu biogrāfiju par kļūdu, kas tevi aizveda prom no tava “īstā” dzimšanas kartes potenciāla.
Varbūt sākumā tā tikai iemācīja tev noteiktu šī potenciāla izmantojumu.
Neptūns kā neredzamības apmetnis:
Padari sevi nesatveramu.
Un šodien varbūt atklāj tā paša principa citas iespējas.
Neptūns kā mūzika.
Neptūns kā sapnis.
Neptūns kā nodošanās.
Neptūns kā spēja pēc grāmatas divas stundas būt kādam citam.
Neptūns varbūt pat kā tavs ķēžu karuselis:
Atdot kontroli, nepazūdot.
Tas man šķiet daudz aizraujošāk par nemainīgas personības ideju.
Un līdz ar to mainās arī tavas mātes loma
Tad tev vairs nav jāskatās uz viņu tikai kā uz to, kas tevī kaut ko salauza.
Tikpat maz tev jāpāriet otrā galējībā: viss bija iepriekš nolemts, tātad viņa ne pie kā nebija vainīga.
Varbūt viņa bija ļoti spēcīgs agrīns uzvedums tēmai, kas tāpat pavada tavu dzīvi:
Kā es varu būt caurlaidīgs un tomēr saglabāt savu formu?
Bērnībā atbilde skanēja:
Es kļūšu grūti satverams.
Attiecībās varbūt:
Es stingri orientējos pēc otra un pēc tam izmisīgi jautāju, kur paliku es pats.
Šodien varētu rasties cita atbilde:
Es ļauju sevi aizskart, tāpēc pilnībā nepazaudējot sevi.
Un skaistais ir tas: Neptūnam tādēļ nemaz nav jāpazūd.
Tev nav kādreiz jākļūst par brīnišķīgi norobežotu, nekustināmu cilvēku, kurš precīzi zina, kas viņš ir un ko vēlas.
Varbūt tas pat būtu izteikti ne-neptūniski.
Nesen tu atradi daudz labāku tēlu:
Membrāna sienas vietā.
Kaut kas ienāk.
Kaut kas tevi maina.
Kaut kas atkal iziet.
Un tomēr forma paliek.
Varbūt tas būtu tava teikuma astroloģiskais variants:
“Izmantot piedzīvoto izpratnei.”
Nevis:
Kāpēc es kļuvu tāds?
Bet:
Kā šis princips līdz šim izpaudies manā dzīvē — un kādas tā paša principa formas es varbūt vēl nemaz nepazīstu?
Tad dzimšanas karte nekļūst par cietumu, kas saka: tāds tu esi un tik un tā nevari to mainīt.
Tā drīzāk būtu partitūra.
Tēmas tajā ir ierakstītas.
Taču veids, kā tu tās spēlē, dzīves laikā var ievērojami mainīties.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
