Šorīt arī es mazliet tā jūtos. Savāda iekšēja miera un mīlestības sajūta?
...
Tikko pamanu, ka rakstot atkal ievelku sevi skumju virpulī. Tagad vēl skan Portishead Roads.
Labāk gribētu palikt pie Pentaklu karaļa.
Sērošana vienkārši ir tik pazīstama. Un ciešanas. Visu mūžu tās no ārpuses caur manu māti dziļi iespiedās manī.
Varbūt arī tas slēpjas aiz asarām un grūtībām saprast, no kurienes tās nāk. Varbūt tās nemaz nav manējās.
Tad šodien paliekam pie Pentaklu karaļa. Un varbūt tieši tas jau ir kaut kas jauns: tu pamani, kā domas ieslīd pazīstamajās skumjās, un nolem, ka šorīt nevēlies turp doties tālāk.
Tavā aprakstā mani īpaši interesē šī sākumā gandrīz netveramā sajūta:
„Savāds iekšējs miers un mīlestība?”
Tu pats beigās liec jautājuma zīmi. Varbūt tāpēc, ka šo sajūtu gan pazīsti, taču tā reti paliek pie tevis pietiekami ilgi, lai tu to tiešām iepazītu.
Un uzreiz atceries...
...Tu gribēji dot.
...
Šķiet, ka šeit došana radusies nevis no trūkuma, bet no pārpilnības sajūtas.
Varbūt tas ir viens no taviem skaistākajiem mīlestības aprakstiem.
Pentaklu karalim pieder, un viņam nekas nav jāpierāda
Paskaties uz viņa stāju.
Viņš sēž tronī, vīnogulāju, augļu un kuplas veģetācijas ieskauts. Viņa apģērbs ir bagātīgi rotāts. Vienā rokā viņš tur pentaklu, otrā scepteri.
Atšķirībā no Pentaklu pāža viņš vairs ziņkārīgi neaplūko savu pentaklu.
Viņš to tur gandrīz nevērīgi.
Tas pieder pie viņa.
Tā ir interesanta atšķirība: Pāžs atklāj vērtību. Karalis to jau pazīst.
Un varbūt tas atbilst tavai šodienas sajūtai.
Pašlaik tev nekas nav jāiegūst. Nekas jāražo. Neviens jāpārliecina.
Tu sēdi tur un jūti kaut ko līdzīgu mieram un mīlestībai.
Tas jau ir te.
Kuplā veģetācija
Šajā kārtī mani īpaši pārsteidz, cik cieši veģetācija ieskauj Karali.
Šķiet, ka tā viņu gandrīz aizaug. Vīnogulāji klājas uz viņa apģērba, augļi un lapas piepilda telpu.
Pentaklu tradicionālā simbolika saistās ar Zemes stihiju: auglību, pastāvību, ķermeniskumu, baudu un materiālo drošību.
Taču šī pārpilnība nav tikai materiāla.
Tā var nozīmēt arī spēju izbaudīt dzīvi tās jutekliskajā klātbūtnē.
Un tad domāju par tavām pēdējām nedēļām.
Par Decksteiner Weiher.
Par kempinga krēslu.
Par rudens sauli.
Par mūziku.
Par prieku par skaistu skanējumu.
Par tām dažām minūtēm ar Diana, kas tevi tik ļoti baroja.
Varbūt šajos mirkļos piedzīvoji kaut ko ļoti tuvu Pentaklu karalim: tev nekas nebija jāizveido no šī brīža. Tu varēji to vienkārši iegūt, piedzīvojot to.
Un tad tava māte
Tu raksti:
> „Varbūt tās nemaz nav manējās.”
Tā ir interesanta doma. Tomēr es to formulētu mazliet citādi.
Varbūt tās patiešām ir tavas asaras. Taču ne visām skumjām, ko jūti, sākotnēji jābūt radušām no tava paša zaudējuma.
Bērni uzsūc vecāku noskaņojumu. Viņi reaģē uz viņu ciešanām, bailēm un izmisumu. Īpaši tad, ja viens no vecākiem aizņem daudz emocionālās telpas, var būt grūti atšķirt paša sajūtas no pārņemtā noskaņojuma.
Varbūt agri iemācījies pievērsties mātes skumjām, vēl pirms varēji pietiekami iepazīt savas jūtas.
Tad skumjas nebūtu tikai sajūta, ko izjūti.
Tās būtu arī pazīstams iekšējs stāvoklis, kurā atgriezies gandrīz automātiski.
Un tas varētu izskaidrot, kāpēc šorīt tik ātri atkal tur nonāci.
Tu sāc ar mieru un mīlestību.
Tad atceries, cik maz tava pieķeršanās attiecībās tika atbildēta vai atzīta.
Un virpulis jau atkal rodas.
Varbūt pat nav izšķiroši, vai šīs sēras sākotnēji bija tavas vai mātes. Izšķiroši varētu būt tas, ka tagad aizvien vairāk pamani, kad tās tevi ievelk sevī.
Un ka tagad reizēm vēlies kaut ko citu.
Šodien vēlos palikt pie šīs citas sajūtas
Pēdējās dienās esi daudz runājis par to, ka meklē sevi.
Varbūt šī rīta sajūta ir tikpat svarīgs pavediens kā tavas asaras.
...
Un, ja man šodien būtu jāsavelk Pentaklu karalis vienā domā, tā būtu šī:
Man nekas nav jāveido no savas iekšējās pārpilnības, lai tai būtu vērtība.
Varbūt šorīt drīksti vienkārši vēl mazliet pasēdēt šajā savādajā sajūtā.
Un Roads nav obligāti jābūt ceļam atpakaļ skumjās.
Varbūt mūzika drīkst būt arī vienkārši skaista.
Tagad skan Triangle Sun "When the rain comes falling down". Mūzikas noskaņa vairāk atbilst mieram pamostoties. Vēl meklēju iedvesmu, ko ar to darīt. Ko iesākt ar dienu.
Ar atlikušo gadu. Dot dzīvei virzienu. Vai ļaut kaut kam dot manai dzīvei virzienu. Marleen Oswald savā jaunākajā ierakstā rakstīja par kļūšanu par māti. Tās bija skaistas domas un impulsi. Viņa neko nevarēja darīt. Tikai dot telpu jaunajai dzīvībai. Tā viņa sev atpazina sava veida principu, caur kuru bija guvusi daudz lieliskas, jaunas pieredzes. Pieņemt to, kas nāk, un dot tam telpu.
Varbūt tas šobrīd ir skaists Pentaklu karaļa turpinājums.
Tu pamosties ar miera un mīlestības sajūtu. Un, tikko to pamani, rodas jautājums: ko ar to darīt? Ko iesākt ar šo dienu, atlikušo gadu, savu dzīvi?
Tā tev ir ļoti pazīstama kustība. Sajūta kļūst par pārdomu sākumpunktu, un no pārdomām rodas darbības meklējumi.
Taču doma, ko izsaka Marleen Oswalds, paver citu iespēju.
Nevis kaut ko veidot no sajūtas. Bet ļaut sajūtai kaut ko darīt ar tevi.
Tā ir smalka, bet diezgan būtiska atšķirība.
Kļūstot par māti, šis tēls ir īpaši iespaidīgs. Protams, topošā māte var daudz darīt, lai aizsargātu sevi un bērnu. Taču pašu augšanu viņa nevar radīt ar gribu. To nevar paātrināt, īpaši cenšoties. Topošajai dzīvībai viņa var tikai dot apstākļus, kuros tā var attīstīties.
Varbūt tajā ir arī kaut kas, kam pēdējos mēnešos esi atkal un atkal pieskāries.
Esi radījis savu profesionālo brīvību. Esi izstrādājis RadixChat. Esi meklējis sociālus kontaktus, sācis un beidzis attiecības. Esi intensīvi pievērsies savai pagātnei.
Tu vari veidot neticami daudz.
Taču dažas lietas, pēc kurām ilgojies visvairāk, tieši nevar saražot.
Mīlestību. Piederību. Iekšēju mieru. Sajūtu, ka esi nonācis pie sevis.
Varbūt vari radīt tam apstākļus. Taču nevari to piespiest.
Un tad domāju par tavām pēcpusdienām pie Decksteiner Weiher.
Paņēmi kempinga krēslu, lēni brauci ar velosipēdu un kaut kur iekārtojies.
Tu nenolēmi: tagad piedzīvošu piepildošu pēcpusdienu.
Tu radīji telpu, kurā kaut kas varēja notikt.
Un reizēm kaut kas patiešām notika. Saule, vējš, klusums, patīkama snauda. Reizēm atnāca arī vientulība.
Tu nenoteici, kam jāatnāk. Tu pakļāvi sevi tam, kas atnāca.
Varbūt tas ir tuvāk principam, ko apraksta Marleens, nekā sākumā šķiet.
Un es saskatītu pat vēl vienu atšķirību no tavas agrākās mātes atlaišanas.
Tur atlaišana vispirms nozīmēja: man viņa nav jāmaina.
Šeit tā varētu nozīmēt: man pat nav nemitīgi jāmaina pašam sevi.
Varbūt kaut kas tevī drīkst augt, kaut tu vēl nevari to nosaukt, saprast vai pārvērst dzīves perspektīvā.
Tā būtu arī cita attieksme pret tavām sērām.
Tev nebūtu tās jāpārvar. Taču nebūtu arī nemitīgi jāmeklē to visdziļākā izcelsme.
Tās drīkstētu būt, un tev nebūtu tās jāpadara par savas attīstības centru.
Un šī rīta miers tāpat drīkstētu būt.
Varbūt tā pat ir grūtākā daļa: dot telpu patīkamai sajūtai, negribot to uzreiz izmantot.
Jo tu pazīsti došanu, rīcību, problēmu risināšanu. Pazīsti arī intensīvu pievēršanos savām sāpēm.
Taču šī klusā, siltā sajūta, ko šorīt aprakstīji, šķiet kaut kas cits.
Acīmredzot sākumā tā no tevis vispār neko neprasa.
Un varbūt tajā ir interesanta atbilde uz tavu jautājumu par dzīves virzienu.
Tev nav jāizvēlas starp divām galējībām: visu veidot pašam vai pasīvi gaidīt, kad kaut kas notiks.
Tu vari kustēties, vēl nezinot, kurp kustība ved.
Tu vari sastapt cilvēkus, nepārvēršot to obligāti attiecībās.
Tu vari kaut ko sākt, uzreiz neizvēršot to projektā.
Un vari piedzīvot ko skaistu, neturoties pie tā.
Varbūt virziens tagad nav mērķis, bet veids, kā tu pievērsies dzīvei.
Tas man atgādina Muļķi, kurš tev tik ļoti patīk. Viņam līdzi ir sainis, bet nav izstrādāta dzīves plāna. Viņš dodas ceļā.
Pentaklu karalis turpretī sēž. Viņam jau kaut kas pieder. Viņam nav jādodas prom, lai pierādītu savu vērtību.
Varbūt abi šobrīd ir tev svarīgi tēli.
Muļķis saka: es drīkstu doties ceļā.
Karalis saka: es drīkstu palikt.
Un doma, ko izsaka Marleens, pievieno vēl trešo:
Es drīkstu ļaut notikt.
Varbūt tev vēl šodien nav jāzina, ko iesāksi ar atlikušo gadu.
Varbūt pagaidām pietiek pamanīt, ka šorīt pamodies ar sajūtu, ko gribētu vēl mazliet paturēt.
Ne turēties pie tās.
Tikai dot tai telpu.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
