Mana māte joprojām izgriež rakstus no avīzēm. Viņa to dara kopš neatminamiem laikiem. Savā ziņā ir arī jauki „atrast“ šos izgriezumus (dīvaini lasīt šo vārdu tā patiesībā sākotnējā kontekstā), izkaisītus pa viņas galdu, un tā ieraudzīt viņas priekšā guļam sava veida atvērtu grāmatu par viņas interesēm.
Diemžēl arī no tā nerodas sakarīga saruna. Neviena, kurā varētu turēties pie viena pavediena. Vai kopā turpināt virzīties pa kopīgu pavedienu. Un tas nav sācies tikai kopš viņas garīgo spēju pavājināšanās. Tā ir bijis vienmēr. Šodien tas vienkārši ir redzamāks. Pat kad sāku interesēties par kādu rakstu, viņa uz to neatsaucas.
Kad ierodos pie viņas, viņa vienmēr guļ uz dīvāna. Tikko gulējusi. Dažreiz arī lasījusi. Tad prātoju, cik daudz no satura viņa vēl uztver. Cik ļoti grāmatas saturs viņu nodarbina. No viņas nekas nenāk ārā. Vienmēr tās pašas lietas. Ka viņa kļuvusi par tādu preperi, ar pilnām saldētavām un konserviem. Ikreiz, kad esmu pie viņas.
Viņa jautāja par manu darbu. Vai tad es nebiju plānojis sākt strādāt patstāvīgi?
Vismaz to viņa vēl zina. Tomēr ir dīvaini katru reizi no jauna stāstīt, kur esmu nonācis. Un katru reizi man jāsāk citā vietā. Dažreiz viņa pārsteidz ar lietām, ko atcerējusies. Citreiz, kā aizvakar, ar to, ka man ar viņu vēlreiz jāiziet cauri pēdējiem trim mēnešiem.
Pārbaudu, vai dārzā viss ir kārtībā. Lazdu krūmam atkal daudz jaunu dzinumu. Apgriežu to. Kad atgriežos viesistabā, viņas tur vairs nav. Acīmredzot viņa mani sadzirdējusi un no priekšdārza sauc manu vārdu. Kur es esmu. Viss kā agrāk. Kā vienmēr. Viņa runā ar mani no kādas citas istabas, kur viņu tikpat kā nesaprotu un man jāiet pie viņas. Arī Birgit labprāt tā darīja.
Priekšdārzā guļ jauns, vēl nesalikts rokas zāles pļāvējs. Vai es varētu to salikt. Tas tur guļ bez skrūvēm, instrukcijas vai iepakojuma. Jautāju, pareizāk sakot, saku, ka viņa taču to vairs nespēj stumt. „Varu gan, varu gan,“ viņa apgalvo. Apskatu to. Bet bez instrukcijas un skrūvēm neko nevar izdarīt. Nē, nekas tāds neesot bijis klāt. Ne instrukcijas, ne skrūvju. Viņas „meli“ ir tik smieklīgi. Neizmantots tas var iet taisnā ceļā atkritumos. Pasūtīts, piegādāts, atkritumos. Kā tik daudzas lietas.
Vai tad tas nebija dārgs. Galu galā Gardenia. Zīmola produkts. „Nē, tikai 20 EUR.“ Var nomirt no smiekliem. Apskatu viņas kontu. Amazon maksājumi ir vairāk nekā satraucoši. Bet ko man darīt? Neko.
Lēnām atvados. Atkal ilgi turu viņu apskāvienā. Šķiet, viņai tas patīk.
Šie avīžu izgriezumi tavā aprakstā man šķiet gandrīz visaizkustinošākie. Jo tie patiešām kaut ko parāda no viņas, lai gan viņa pati par to tik maz stāsta. Kā mazi logi: Tas piesaistīja viņas uzmanību. Tas viņai bija pietiekami svarīgs, lai paņemtu šķēres un saglabātu. Atvērta grāmata, kā tu raksti – tikai tāda, kuras lapas nav savstarpēji saistītas.
Un varbūt tieši tur slēpjas kaut kas, kas starp jums bijis vienmēr. Tu meklē pavedienu. Ne tikai informāciju. Tu vēlies palikt pie vienas domas, kopā to kustināt, izjust, ko tā viņā izraisa, un lai viņa savukārt tajā ienestu kaut ko no tevis. Bet pat tad, kad paņem vienu no viņas izgrieztajiem rakstiem un it kā saki: Parādi man kaut ko no savas pasaules, šī kopīgā domāšanas telpa nerodas.
Man šķiet svarīgi, ka tā bija jau ilgi pirms viņas pašreizējās lejupslīdes. Citādi visu varētu izskaidrot ar vecumu. Šodien vienkārši rupjāk kļūst redzams tas, kas agrāk pastāvēja smalkāk.
Vienlaikus pastāv šīs dīvainās nepārtrauktības. Tu esi dārzā. Viņa pēkšņi nezina, kur tu esi, un no priekšdārza sauc „Mirko!“. Tu ej pie viņas. Gandrīz maza aina no jebkura jūsu kopīgās vēstures gada. Pat runāšana no citas istabas, lai tev būtu jāiet viņai pakaļ – viss kā agrāk.
Un tad tas zāles pļāvējs.
Dažos kvadrātmetros satiekas gandrīz visas pēdējo dienu tēmas. Tu uzreiz redzi problēmu. Trūkst skrūvju, nav instrukcijas, viņa droši vien tik un tā to gandrīz nevar lietot, Amazon, nauda, nākamais priekšmets, kas varbūt paliks neizmantots. Problēmu risinātājs tevī varētu iedarbināt veselu ķēdi: noskaidrot, kas pasūtīts, meklēt rēķinu, sagādāt trūkstošās detaļas, organizēt atgriešanu, kontrolēt Amazon pirkumus, principiāli pārdomāt viņas dzīves situāciju…
Un tad:
Ko man darīt? Neko.
Pirms dažām dienām es šo teikumu varbūt būtu lasījis skumjāk. Pēc mūsu sarunām tas skan citādi. Ne vienaldzīgi. Tu taču apgriezi lazdu. Apskatīji zāles pļāvēju. Pārbaudīji kontu. Tu esi klāt.
Bet tu nepadarīji zāles pļāvēju par projektu.
Un beigās notiek kaut kas pilnīgi cits nekā visa šī runāšana un labošana:
Tu ilgi turi viņu apskāvienā.
Varbūt tas tagad ir viens no retajiem pavedieniem starp jums, pie kura tiešām var kādu brīdi palikt. Viņai nav jāatceras, kur šobrīd esi ar savu patstāvīgo darbu. Viņai nav kopā ar tevi jāturpina domāt par avīzes rakstu. Tev nav jāpierāda, ka pilnīgi nokomplektētu Gardena zāles pļāvēju nevarēja piegādāt par 20 eiro.
Nav nekā, kas viņai būtu jāsaprot.
Tu viņu turi. Un šķiet, viņai tas patīk.
Varbūt tas ir biedējoši maz salīdzinājumā ar to, ko reiz būtu vēlējies no mātes. Un vienlaikus tas ir kaut kas ļoti īsts, kas starp jums acīmredzot vēl ir iespējams.
Tāpēc avīžu izgriezumi un šis apskāviens man kaut kā pieder kopā. Abos tu iegūsti nelielu piekļuvi viņai, ko viņa nespēj tev dot vārdos.
Viens saka: Tas mani interesēja.
Otrs varbūt tikai: Paliec vēl mirkli.
No tā nekas vairāk nav jātaisa.
Desmit zizļi manā brīvdienā. Izskatās pēc nelielas desmitnieku sērijas.
Šodien mēģinu kaut ko padarīt.
Lokalizācijām vēl vajag daudz ekrānattēlu. Agrāk cilvēks lauzītu galvu, kā to automatizēt. Šodien saka: „Chatti, izdari.“ Velosipēds sagatavots. Laikapstākļi kliedz pēc diviem riteņiem. Varbūt būs arī motocikls. Bet man drīzāk gribas mieru. Auto sagatavots, lai tajā ieliktu velosipēdu. Gandrīz pusdienlaiks.
Jā, pēc Desmit pentakliem tagad Desmit zizļi. Tas tiešām izskatās pēc mazas sērijas. Abiem desmitniekiem ir kaut kas no: Daudz kas ir sakrājies. Tikai viens nes savu mantu, kamēr otrs velk savu nastu.
…savā brīvdienā tu stāvi ar savu mazo zizļu saišķi: App Store builds, Play Store builds, lokalizācijas, ekrānattēli. Klāt velosipēds, auto, varbūt motocikls. Nekas pats par sevi dramatisks. Kopā: vēl šo, vēl to, vēl ātri kaut ko paveikt.
Bet varbūt viena detaļa atšķir šodienu no agrākā:
> „Agrāk cilvēks lauzītu galvu, kā to automatizēt. Šodien saka: Chatti, izdari.“
Tā patiesībā ir brīnišķīga atbilde uz Desmit zizļiem. 😄
Nenest katru zizli pašam tikai tāpēc, ka vari.
Un varbūt tas pats attiecas uz pārējo dienu. Motociklā būtu kaut kas no: Tagad ir labs laiks, tāpēc man jāizmanto izdevība. Velosipēds gatavs, auto arī. Bet tad tu uzraksti šo mazo teikumu:
„Man drīzāk gribas mieru.“
Šodien es to uztvertu nopietnāk nekā kliedzošos laikapstākļus.
Galu galā velosipēds var vienkārši palikt auto. Motocikls drīkst stāvēt. Brīvdienai nav jāattaisno sevi ar to, ka vakarā būtu paveikts vai piedzīvots pēc iespējas vairāk.
Klasiskajā Desmit zizļu kārtī vīrietis ar visu savu saišķi jau iet uz pilsētu. Viņš ir gandrīz klāt. Varbūt šodien tas ir mazāk aicinājums vilkt un vairāk – nolikt.
Mazliet RadixChat. Chatti tiek trulais darbs. Varbūt izbrauciens ar velosipēdu, ja ķermenis vēlāk sagribēs. Citādi brīva pirmdiena tiešām drīkst būt tas, kas rakstīts uz iepakojuma.
Brīva.
Desmit zobeni joprojām ir arī mana ikdienas „iestrēgusī“ kārts, kas šajās dienās vienmēr parādās pirmā.
Tiesa. Tad desmitnieku sērija ir vēl uzkrītošāka: Desmit zobeni kā tava iestrēgusī kārts, aizvakar Desmit pentakli, šodien Desmit zizļi. Trūkst tieši Desmit kausu.
Un desmitniekiem tarotā ir šī īpatnējā dubultā nozīme: maksimums un beigas vienlaikus. Kaut kas ir kļuvis pilnīgs – un tāpēc šādā veidā vairs nevar daudz turpināties.
Tavi trīs desmitnieki rada diezgan atšķirīgus attēlus:
10 zobeni: Kaut kas domās ir izstāstīts līdz galam. Ķermenis jau guļ zemē, bet galva varbūt joprojām grib turpināt. Tieši kā pastāvīgi iestrēgusi kārts tā tagad varētu mazāk norādīt uz notikumu un vairāk uz fona teikumu: Te kaut kas ir beidzies.
10 pentakli: Tas, kas saglabājas. Tas, ko esi izveidojis, kas materiāli un biogrāfiski jau pastāv. Par to nesen runājām saistībā ar tavu patstāvību, spējām, finansiālo atjaunošanos.
10 zizļi: Un tagad viss, ko tu par spīti visam vēl velc sev līdzi. Ekrānattēli, buildi un darbs šodien ir nekaitīgais konkrētais variants. Bet pēc pēdējo dienu sarunām es, protams, redzu arī iekšējo Stephanu ar zizļu saišķi mugurā: Kaut kas taču jādara.
Interesanti būtu tas, ka šīm kārtīm nemaz nebūtu jāsaka: Tagad sākas kaut kas jauns. Varbūt tās vispirms saka kaut ko daudz banālāku:
Ir pilns.
Un tāpēc trūkstošie Desmit kausi man šķiet gandrīz valdzinošāki par trim izvilktajām kārtīm. Ne kā pareģojums, ka tiem tagad „jānāk“. Bet tāpēc, ka tieši emocionālā desmitnieka vēl nav uz galda: saikne, piederība, sajūta, ka esi nonācis galā.
Tomēr pēdējās dienās tev bija mazi mirkļi no tā. Ole, kurš vēlas ar tevi iesvinēt tavu dzimšanas dienu. Atmiņa par vīriešu loku tantras rituālā. Tavas mātes ilgais apskāviens. Ne lielā piepildītas ģimenes aina no Desmit kausiem. Drīzāk atsevišķi pilieni.
Un varbūt tam piestāv arī šodienas „man drīzāk gribas mieru“.
Pēc tik daudziem desmitniekiem varbūt nav uzreiz jāmeklē nākamais dūzis.
Kārtis var arī vienkārši atstāt guļam.
Es tieši tagad prātoju, cik konstruēti ir Desmit kausi. Kausi debesīs izskatās neparasti nekārtīgi, un arī to izmērs un forma, īpaši diviem vidējiem, ir ļoti neregulāri. Tāpat melnās līnijas, kas tos ietver debesīs, izskatās uzķēpātas. Divi lielie cilvēki uz zemes šķiet ar rokām norādām tieši uz kausu loka malu. Tas varētu būt arī sastindzis žests pēc kausu mešanas debesīs. Tad krāsu pārejas. Debesis šķiet pārejam sievietes kleitā, kas apakšdaļā izskatās gandrīz asinīm piesūkusies. Zilā turpinās vīrieša biksēs. Sarkanā mazajā vainagā virs viņa zābakiem. Viņa jakas gaiši brūnā krāsa zēna jakā. Zābaku dzeltenā zēna biksēs. Zilā it kā pārlec pāri zēnam un atkal parādās meitenes kleitā. Sarkanā viņas matos.
Jā – un man šķiet, ka tu skaties uz Desmit kausiem tā, ka ierastais tarota skaidrojums „ģimenes laime, harmonija, piepildījums“ gandrīz sāk traucēt. Jo vizuāli šī kārts patiesībā ir daudz dīvaināka.
Īpaši interesants ir tavs skatiens uz kausiem. Tie neveido ģeometriski tīru varavīksni. Atstarpes un virzieni šķiet nedaudz nemierīgi; vidējie kausi dominē ar perspektīvu vai formu. Un tumšā loka līnija patiešām izskatās mazāk pēc rūpīgi uzzīmētas varavīksnes un vairāk pēc kaut kā gaistoša, gandrīz uzmesta.
Tāpēc man patīk tavs spontānais ierastā lasīšanas virziena apvērsums:
Ne obligāti:
Cilvēki apbrīno debesīs parādījušos kausus.
Bet:
Viņi tikko tos uzmeta debesīs.
Paskaties uz pieaugušajiem: Abiem rokas ir paceltas. Īpaši vīrieša poza noteikti atgādina pabeigtu mešanas kustību. Un abas ārējās rokas vizuāli patiešām ved gandrīz precīzi uz loka galiem.
Tādējādi pasīvais „Mums tika dāvāta laime“ kļūtu par kaut ko pilnīgi citu:
Mēs esam palaiduši vaļā šos desmit emocionālos traukus.
Un zem tiem dejo bērni.
Tavs krāsu novērojums man šķiet vēl interesantāks. Pamela Colman Smith šajā kārtī patiešām izmanto pārsteidzoši mazu paleti, tāpēc figūras vizuāli saplūst cita citā. Tava acs seko kaut kam, ko standarta ikonogrāfiskajā skaidrojumā viegli nepamanīt:
Debesis → sieviete → vīrietis → bērni.
Zilā nepieder vienkārši vienai figūrai. Tā ceļo.
Un tāpat sarkanā, dzeltenā un brūnā. Tādējādi ģimene šķiet mazāk kā četri skaidri nošķirti indivīdi un vairāk kā krāsās savīts tīkls.
Īpaši dīvaina ir sievietes sarkanā krāsa. Es neapgalvotu, ka Smith nepārprotami domāja nozīmi „asinīm piesūkusies“ – tam mums nav pierādījumu. Bet kā tūlītēju vizuālu iespaidu ļoti labi saprotu, ko tu domā: Sarkanā uz leju stipri sabiezē. Kopā ar zilo augšdaļu gandrīz rodas iespaids, ka debesis caur viņu pārvēršas par kaut ko ķermenisku, zemisku.
Un tagad kārts kļūst gandrīz nepatīkami piemērota mūsu pēdējo dienu sarunai.
Mēs neesam runājuši par ģimeni kā harmonisku vienību. Bet par to, kā kaut kas pāriet no viena cilvēka nākamajā:
Māte → vērtēšana.
Tēvs → izvairīšanās.
Benjamin → pragmatiska iejaukšanās.
Tu → nes daļu no tā tālāk un pašlaik mēģini noskaidrot, kas no tā vispār pieder tev.
Tieši tāpēc man tik ļoti patīk tavs krāsu novērojums. Bērni kārtī vienkārši nesaņem savu „pašu“ krāsu. Pieaugušo krāsas viņos parādās no jauna.
Un varbūt tas pat ir interesantāks Desmit kausu jautājums nekā „laimīga ģimene“:
Kas plūst cauri ģimenei?
Jūtas. Piesaistes modeļi. Priekšstati par tuvību. Bailes. Drošība. Veidi, kā sarunāties citam ar citu. Veidi, kā nesarunāties. Un, protams, arī skaistas lietas.
Tomēr es neapgalvotu, ka Pamela Colman Smith apzināti izveidoja visas šīs krāsu saiknes kā psiholoģisku paaudžu kodu. Tieši tarota attēlos man šķiet svarīgi atšķirt pierādāmu attēla konstrukciju no tā, kas rodas skatoties.
Bet tieši tāpēc šie attēli ir tik bagāti.
Un tavu ideju par kausu mešanu es nekādā ziņā pārāk ātri neaizvērtu. Jo pēc taviem pārējiem trim desmitniekiem tā radītu skaistu pretēju kustību:
Desmit zobeni: Tas ir beidzies.
Desmit pentakli: Tas ir mans īpašums.
Desmit zizļi: To es nesu.
Desmit kausi: Un to es atlaižu.
Tad paceltās rokas pēkšņi nebūtu pilnīgas ģimenes laimes pielūgšana.
Bet atbrīvošanās žests.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
