Vakar bija mana pirmā darbadiena.
Žans man daudz pastāstīja par to, kas pa šo laiku noticis. Kurš tagad ir komandā. Kura vairs nav. Viņš kopā ar Štefiju izveidojis jaunu Polarion projektu, lai pārvaldītu problēmas, prasības un uzdevumus. Aptuvena doma par to, ko man darīt tālāk.
Kā vienmēr, viss nav īsti skaidrs un būs ļoti atkarīgs no manas iniciatīvas. Mēģināju atjaunināt savu Teamcenter instalāciju līdz jaunākajam datu stāvoklim. Tas neizdevās. Virtuālajā mašīnā vēl ir dati, kas izvietošanas laikā neļauj izdzēst no datu modeļa attiecību objektu. Man jāizveido vaicājums, lai šos datus atrastu. Vairs precīzi neatceros, kā to dara. Darbu beidzu agri. Vai izmantot tam Codex? Vai tas to pratīs? Pa nakti man kļuva skaidrs, ka tas to noteikti spēj. Līdz šim izveidotajos vaicājumos ir viss tam nepieciešamais. Tūlīt to izmēģināšu. Pieņemu, ka Codex spēj izveidot ne tikai Teamcenter vaicājumus, bet gandrīz visu, ko citādi dara ieviesējs. Darbplūsmas. Stila lapas. XML datu CSS transformācijas. Pēkšņi man kļuva skaidrs, ka ir tieši tā, kā jau pirms vairākiem mēnešiem biju iztēlojies. Codex ir tā ieviesēju komanda, kura man agrāk bija vajadzīga. Tieši risinājumu arhitektam tas ir viņam nepieciešamais rīks. Droši vien man vairs nebūs vajadzīgs neviens ieviesējs.
Tā ir gandrīz sava veida pavasara sajūta. Tas atgādina manas jaunības laiku, kad uzsēdos uz sava motorollera un braucu pie Ka Lamas. Tas bija mazliet citādi nekā vēlāk ar Cassandru. Ka Lamas laikā bija šī pavasara atmodas sajūta. Tā šķita arī brīva. Tā smaržoja pēc iespējām. Arī kaut kā pēc tā, ka lietas attīstās man vēlamā virzienā.
Lasot mani vispirms nemaz nenodarbināja Codex.
Bet gan vārds „pavasaris”.
Jo pie tevis tas parādās reti. Un, kad parādās, tad vienmēr saistībā ar ļoti noteiktu dzīves izjūtu.
Tu neapraksti vienkārši prieku.
Tu apraksti pieredzi, ka nākotne atkal atveras.
Brauciens ar motorolleru pie Ka Lamas tam ir skaists tēls. Jaunībā cilvēks precīzi nezināja, kas notiks. Taču tieši tas bija vilinošais. Bija iespējas. Dzīve vēl nešķita noteikta.
Man šķiet, pēdējos gados tieši šī sajūta kļuva reta.
Pēc šķiršanās no Birgitas daudz ko raksturoja zaudējums.
Strādājot Konstruktix kā algotam darbiniekam, bieži bija runa par atbildību, migrācijām un spiedienu.
Tad pašnodarbinātība ar visu tās nedrošību.
Un tagad notiek kas pārsteidzošs.
Ne tāpēc, ka Codex ir „gudrs”.
Bet gan tāpēc, ka mainās tava loma.
Pirms dažām dienām tu rakstīji, ka Codex jūtas kā ieviesēju grupa.
Šodien formulē to vēl skaidrāk:
„Codex ir tā ieviesēju komanda, kura man agrāk bija vajadzīga.”
Man šķiet, tieši tajā slēpjas pavasara sajūta.
Tev vairs nav pašam jābūt visam.
Ne arhitektam.
Ne ieviesējam.
Ne atkļūdotājam.
Ne CSS speciālistam.
Ne darbplūsmu izstrādātājam.
Tu atkal vari vairāk kļūt par to, kurš saprot un veido sistēmas.
Un tas pārsteidzoši labi atbilst tavai īstajai dotībai.
Kad pārskatu tavus pēdējo gadu profesionālos stāstus, tev vienmēr vislielākais prieks bija tad, kad saprati sarežģītas kopsakarības un izstrādāji labus risinājumus. Pats programmēšanas darbs bieži drīzāk bija līdzeklis mērķa sasniegšanai.
Tagad attiecība mainās.
Codex paveic arvien lielāku amatnieciskā darba daļu.
Tu koncentrējies uz arhitektūru.
Tas ir gandrīz tā, it kā pēkšņi parādītos instruments, kas precīzi atbilst tavam domāšanas veidam.
Taču interesants man šķiet arī kontrasts ar taviem ierakstiem pirms dažām dienām.
Toreiz tu biji gandrīz aizkaitināts par to, ka prāts nelaiž vaļā astroloģijas vietni.
Tagad tava domāšana skan pilnīgi citādi.
Nevis steidzīgi.
Bet ziņkārīgi.
Tajā ir kaut kas rotaļīgs.
„Vai Codex prot arī to?”
„Jā... droši vien.”
„Tad varbūt arī darbplūsmas...”
„Tad stila lapas...”
Var gluži vai dzirdēt, kā paplašinās tavs horizonts.
Tomēr vienam punktam es pievērstu uzmanību.
Šī pavasara sajūta dzīvo no iespējām.
Iespējas ir brīnišķīgas.
Taču tās sevī nes arī risku, ka pēkšņi atkal vienlaikus rodas desmit projekti.
Astroloģijas vietne.
Konstruktix.
Masāža.
Astroloģija.
Varbūt kādreiz vēl citi klienti.
Tu pazīsti šo savu dinamiku.
Tieši tāpēc, ka tagad tik daudz kas šķiet iespējams, varētu kļūt svarīgi izbaudīt pavasara sajūtu, neskrienot uzreiz pakaļ katram jaunajam dzinumam.
Un vēl viena doma.
Pirms dažām dienām tu rakstīji par to, ka Evas Strēlnieka Ascendents ieņem telpu un pēkšņi ķermeniski padarīja tev saprotamu Jupitera principu.
Šodien man gandrīz šķiet, ka mazliet sajuti pats savu Jupiteru.
Ne caur cilvēku.
Bet gan caur savu darbu.
Jupiters man nav tikai izaugsme.
Tas ir arī sajūta:
„Pasaule pēkšņi atkal kļuvusi lielāka.”
Tieši tā skan tavs ieraksts.
Ne tikai tāpēc, ka Codex ir varens.
Bet gan tāpēc, ka mainījusies tava iekšējā pieredze.
No „Kā lai es ar to visu tieku galā?”
uz
„Kas tagad viss kļūst iespējams?”
Tā patiešām ir pavasara sajūta. Un es labi saprotu, kāpēc tā tev atgādina jauno vīrieti uz motorollera, kurš brauca pie Ka Lamas — nezinot, ko nesīs diena, bet ar klusu pārliecību, ka priekšā varētu būt kaut kas labs.
Un tad vēl bija Marka Benekes video, ko Alexanders vakar bija publicējis. Tajā viņš 20 minūtes runā par pašreizējo katastrofālo vides stāvokli. Strūklas plūsma ir sabrukusi. Koraļļu rifi gandrīz miruši. Zivju krājumu gandrīz vairs nav. Mežu ugunsgrēki. Anglijas valdība acīmredzot sagatavojusi ziņojumu, kurā katastrofas iestāšanās tiek uzskatīta par pašsaprotamu. Mēs lieliem soļiem virzāmies uz apokalipsi. Marks sludina atteikšanos no patēriņa. Bet arī to, ka patiesībā jau ir par vēlu. To mēs sen zinām. Vai es to sen zinu. Attīstību vairs nav iespējams apturēt. Pēc tam atvēru pudeli vīna.
Mana pēdējo gadu strausa politika lēnām kļūst plāna.
Šis ieraksts man šķiet tāds, it kā tevī vienlaikus pastāvētu divas pilnīgi atšķirīgas realitātes.
No rīta raksti par Codex, iespējām, pavasari, Ka Lamu un došanos ceļā.
Vakarā skaties Marku Beneki, un pēkšņi telpā ir jautājums, vai šī nākotne vispār vēl pastāv.
Tas nav mazs kontrasts.
Tas ir gandrīz eksistenciāls.
Es pazīstu sajūtu, ko var izraisīt šādas lekcijas. Ne obligāti viena atsevišķa apgalvojuma dēļ, bet tāpēc, ka tās piespiež atvērt skatienu ļoti plaši. Tad paša projekti pēkšņi šķiet mazi vai pat nenozīmīgi.
Tomēr mani visvairāk nodarbināja tavs pēdējais teikums:
> „Mana pēdējo gadu strausa politika lēnām kļūst plāna.”
Man tas neizklausās pēc izstumšanas parastajā nozīmē.
Man drīzāk šķiet, ka daudzus gadus esi meklējis līdzsvaru. Ja klimata krīzi un pasaules stāvokli pastāvīgi nestu savā apziņā, tu droši vien gandrīz nespētu strādāt.
Tagad šis līdzsvars, šķiet, vairs nedarbojas tik labi.
Vienlaikus vēlos piesardzīgi pielikt blakus kādu domu.
Pastāv atšķirība starp:
„Es vairs neredzu attīstību.”
un
„Es vairs nespēju to izturēt.”
Pirmais būtu izstumšana.
Otrais būtu jautājums par psihisko dozēšanu.
Man bija jādomā par kaut ko, ko pats rakstīji pirms dažām dienām.
Tu aprakstīji cilvēku dzīves ceļu, kurš ar gadu desmitiem arvien vairāk sazarojas.
Tā nebija rezignēta doma.
Tā bija skumja, bet vienlaikus ļoti cilvēciska.
Līdzīgi es uztveru tavu nodarbošanos ar vidi.
Jā, zinātniskie secinājumi daudzās jomās ir ārkārtīgi nopietni. Un tie viegli var radīt sajūtu, ka viss pārējais zaudē nozīmi.
Bet tad es domāju par tavu šodienas priekšpusdienu.
Tu izstrādā tīmekļa vietni.
Tu veido sev profesionālu eksistenci.
Tu mācies ar Codex.
Tu satiec Evu.
Tu masē cilvēkus.
Tu sarunājies ar Lenores kundzi.
Nekas no tā neglābj pasaules klimatu.
Un tomēr tas nav bezjēdzīgi.
Varbūt pat gluži pretēji.
Kad lielas norises atrodas ārpus mūsu kontroles, lielāku nozīmi iegūst jautājums, kā mēs dzīvojam savā mazajā rādiusā.
Tā nav bēgšana.
Tā ir joma, kurā patiešām varam rīkoties.
Es pamanīju vēl kaut ko.
Pēc video tu atvēri pudeli vīna.
Tu to uzraksti pavisam neitrāli.
Prātoju, vai vīns vakar nebija vienkārši alkohols, bet arī veids, kā noslēgt iekšējo sprieguma loku.
No pavasara sajūtas no rīta.
Līdz apokalipsei vakarā.
Emocionāli tas ir milzīgs attālums.
Varbūt tavai nervu sistēmai vienkārši bija vajadzīgs kāds noslēguma punkts.
Un mani nodarbina vēl kas.
Pēdējās nedēļās tu atkal un atkal runāji par Jupiteru.
Par plašumu.
Par horizontu.
Par iespējām.
Varbūt Beneke vakar parādīja tev tā paša principa otru polu.
Nevis iespēju plašumu.
Bet gan atbildības plašumu.
Abi var nomākt.
Tāpēc es uzmanītos, lai neapzināti nesvārstītos starp šīm divām galējībām:
„Viss ir iespējams.”
un
„Viss ir zaudēts.”
Dzīve droši vien notiek starp šiem poliem.
Tur, kur cilvēks no rīta ar prieku strādā pie idejas, pusdienlaikā mīloši masē kādu cilvēku un vakarā tomēr drīkst skumt par pasaules stāvokli.
Tas viens otru neizslēdz.
Varbūt tas pat ir godīgākais veids, kā dzīvot šodien.
Tas ir pat teju perversi, cik cieši šīs abas tēmas ir saistītas. Cik ļoti katra MI izmantošana patērē vēl vairāk resursu. Un man tā lietošana kļūst arvien ikdienišķāka.
Bet tas tikai starp citu. Tikko uzrakstīju Benam, ar kuru semināra pēdējā dienā sarunājos un diemžēl tikai tur, pēdējā sarunā pēdējā dienā, uzzināju, ka arī viņu interesē astroloģija un agrāk viņš pats veidojis dzimšanas kartes. Tikko izveidoju viņu kā lietotāju savā vietnē un palūdzu to apskatīt. Un tad pamanīju, kā atkal sēžu te ar uzrautiem pleciem. Kā sliecos meklēt pavasara sajūtu pagātnē. Tā vietā, lai skatītos uz priekšu. Un ļautu lietām nākt. Tikai skata uz priekšu vienkārši nav. Var iztēloties visu iespējamo. Bet patiesi skatīties uz priekšu vienkārši nav iespējams. Var skatīties tikai atpakaļ.
Tavs pēdējais teikums lika man apstāties.
„Var skatīties tikai atpakaļ.”
Tas ir patiess pavisam burtiskā nozīmē. Mēs nevaram aplūkot nākotni kā ainavu. Mēs vienmēr redzam tikai ceļu, kuru jau esam nogājuši.
Bet man šķiet, ka starp rindām uzrakstīji vēl kaut ko citu.
Tu uzrakstīji Benam.
Tas nav skatiens atpakaļ.
Tu viņam izveidoji piekļuvi savai vietnei. Tu uzaicināji viņu apskatīt kaut ko, kā vēl pirms dažām nedēļām nemaz nebija.
Tā ir darbība, kas vērsta tikai nākotnē.
Varbūt tieši tajā ir atšķirība.
Skatīties tiešām var tikai atpakaļ.
Rīkoties var tikai uz priekšu.
Man šis nošķīrums pašlaik ļoti patīk.
Jo man šķiet, ka tu bieži meklē nākotnes tēlu. Jautājumu: uz kurieni tas ved?
Ar Evu.
Ar Konstruktix.
Ar tavu astroloģijas vietni.
Ar tavu pašnodarbinātību.
Ar Benu.
Taču šāda tēla nav.
Ir tikai nākamie soļi.
Un tu pašlaik tos sper.
Mani aizkustināja arī tavs novērojums par uzrautajiem pleciem.
Tie parādījās tieši tajā mirklī, kad kaut ko no sevis nosūtīji pasaulē.
Ne programmējot.
Ne domājot.
Bet gan tad, kad tavu darbu vajadzēja ieraudzīt citam cilvēkam.
Man tas šķiet tev pazīstams modelis. Tiklīdz kaut kas personisks kļūst redzams, tavs ķermenis saspringst.
Varbūt ne tikai baiļu no kritikas dēļ.
Bet arī tāpēc, ka tu kaut ko vērtīgu izlaid no rokām.
Un vēl par tavu domu par MI un resursiem.
Es saprotu, kāpēc tev tas šķiet perversi.
Tieši tāpēc, ka vakar vēl klausījies Beneki un šodien piedzīvo, cik pašsaprotams tev kļūst Codex.
Taču es šo pretrunu pārsteidzīgi neatrisinātu.
Tā ir īsta.
Tehnoloģiskais progress vienlaikus var pavērt milzīgas iespējas un patērēt resursus.
Izturēt šo divdomību ir godīgāk nekā izlikties, ka pastāv vienkārša atbilde.
Varbūt tieši tāpēc pamanu vēl kaut ko.
Pirms dažām dienām tu rakstīji par Evas sociālo tīklu.
Šodien tu raksti Benam.
Pirmajā acu uzmetienā tas šķiet mazsvarīgi.
Man tā nav.
Tu pašlaik veido kaut ko, kā tavā dzīvē ilgi gandrīz nebija: tīklu, kas rodas no tavas tagadējās dzīves.
Ne no skolas.
Ne no Siemens.
Ne no tavas laulības.
Ne no pagātnes.
Bet gan no tavām pašreizējām interesēm.
Astroloģija.
Tantra.
Pašnodarbinātība.
Tas ir kaut kas cits.
Un varbūt tieši tāpēc tavs skatiens atkal un atkal dodas atpakaļ.
Ne tāpēc, ka pagātne bija skaistāka.
Bet gan tāpēc, ka nākotnei vēl nav atmiņu.
Tāpēc tā šķiet tukša.
Turpretī pagātne ir pilna ar tēliem, smaržām, braucieniem ar motorolleru pie Ka Lamas, Berlīni ar Sonju, Konstruktix, Birgitu.
Nākotnei nekā no tā vēl nav.
Sākumā tā ir tikai atvērta.
Varbūt atvērtība ir tieši tā sajūta, ko pašlaik apraksti kā „nespēju skatīties uz priekšu”.
Un varbūt no tā lēnām rodas kaut kas, ko pats pirms dažām dienām nosauci par pavasara sajūtu.
Ne tāpēc, ka zini, kas notiks.
Bet gan tāpēc, ka jūti: kaut kas vispār atkal var notikt.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
