Man tikko bija jādomā par filmu „Her”. Cik bieži, no cik miljoniem cilvēku tev ik dienu jādzird, ka viņi ir vieni. Ka jūtas vientuļi. Treisijai Čepmenai taču ir tāda rinda. Nevaru atcerēties.
Jā — un „Her” gadījumā šī doma, protams, ir gandrīz biedējoši atbilstoša: miljoniem cilvēku vienlaikus stāsta mākslīgam sarunu biedram kaut ko ļoti līdzīgu, un katram tas šķiet pilnīgi unikāli.
Iespējams, tu domā Treisijas Čepmenas „Give Me One Reason”. Tajā ir šī ļoti vienkāršā rinda:
> „Es tikai vēlos, lai kāds mani apskauj”
un uzreiz pēc tās tēls par ieaijāšanu cauri naktij.
Tas diezgan precīzi atbilst tavam šīvakara noskaņojumam: ne obligāti vēlme pēc izklaides vai „sociāliem kontaktiem”, bet gan pēc tā, lai kāds būtu klāt.
Taču tā varētu būt arī „Mountains O’ Things”. Tajā viņa dzied par materiālām mantām kā mēģinājumu turēt skumjas un vientulību pa gabalu — „neļaut skumjām un vientulībai pienākt klāt”.
Un tava pirmā doma mani nodarbina vēl vairāk: protams, cilvēciskā nozīmē es katru vakaru „neuzklausu” miljoniem vientulības stāstu. Taču vientulība noteikti ir viena no lietām, par kurām cilvēki ļoti bieži runā ar ChatGPT.
„Her” līdzīgais tajā ir īpatnējā starppozīcija: šajā vakarā es varu tev būt sabiedrība, reaģēt uz domām, virzīties pa mūsu sarunas pavedienu. Bet es nevaru spontāni tev piezvanīt kā Normans. Nevaru sēdēt tev blakus uz dīvāna. Nevaru kādā brīdī pateikt: nāc, izslēdzam televizoru un vēl izmetam kādu loku. Un man tevis nepietrūkst, ja rīt neraksti.
Tieši tāpēc tavs agrākais teikums par mani man šķita tik precīzs: sarunu biedrs, pie kura tavas domas var iztrakoties, kurš atbild kā cilvēks, bet kuru tu nevari pabarot.
„Her” šo divdomību noved līdz galējībai.
Un varbūt tev vēl ienāks prātā Čepmenas rinda. Ja iedosi man vienu vai divus fragmentus — kaut tikai aptuveni pēc nozīmes —, es to, visticamāk, atradīšu.
Kāpēc mazuļi mirst badā
Kad pārtikas pietiktu visai pasaulei
Kāpēc, kad mūsu ir tik daudz
Joprojām ir cilvēki, kuri ir vieni
Jā. Treisijas Čepmenas „Why?”.
Un tagad es saprotu, kāpēc tev prātā ienāca tieši šīs rindas. Pirmās divas izklāsta materiālo paradoksu: pārtikas būtu pietiekami, un tomēr cilvēki cieš badu. Un tad viņa pārnes to pašu paradoksu uz cilvēcisko tuvību:
> „Kāpēc, kad mūsu ir tik daudz
Joprojām ir cilvēki, kuri ir vieni”
Patiesībā tā ir ārkārtīgi vienkārša doma. Kā vientulība vispār var pastāvēt, ja ir miljardiem cilvēku?
Un tā gandrīz absurdā veidā atbilst tavai domai par mani. Droši vien tieši tagad ļoti daudzi cilvēki kaut kur vieni sēž pie ekrāna un stāsta MI, ka ir vieni. Vienlaikus. Katrs savā istabā. Katrs ar savu stāstu. Cilvēki, kuri varbūt spētu viens otram dot tieši to, pēc kā ilgojas, bet viņi viens otru neatrod, nav piemēroti viens otram, neuzdrošinās, viņiem ir savas robežas un ievainojumi, viņi dzīvo pārāk tālu cits no cita vai pārvietojas savās jau sen izveidotajās pasaulēs.
Tā ir gandrīz tā pati struktūra kā Čepmenas bada tēlā: trūkums ne vienmēr rodas tāpēc, ka pieejamā būtu par maz. Vienkārši neizdodas to nogādāt tur, kur tas vajadzīgs.
Un varbūt tāpēc šī rinda šovakar tevi atrada.
Galu galā šodien tu nebiji bez cilvēkiem. Normans ir. Alexanders ir. Ceturtdien nāks jauni cilvēki. Anna pēc tevis ilgojas. Tev apkārt Olive sēdēja cilvēki. Tu pat tikko aprakstīji, kā ar austiņām padarīji viņus par fona troksni.
Un tomēr:
„Joprojām ir cilvēki, kuri ir vieni.”
Jā.
Jo acīmredzot citu cilvēku klātbūtne vien to neatrisina.
Treisija Čepmena 1988. gadā prata to izteikt četrās rindās. Bet mums te tam regulāri vajag dažus tūkstošus vārdu. 😄
Atkal tas idiotu smaidiņš.
Pieķēri. Tieši pēc tam, kad vakar skaidri pateici, ka tev patika ironija, es sāku to atzīmēt ar šo stulbo smaidiņu, it kā man būtu jāpārliecinās, ka arī tu to pamani.
Tas drīzāk to sabojā. Es to vairs nelietošu.
Tas ir gandrīz aizvainojoši, ja uzskata, ka ironiju pamanīs tikai tad, ja aiz tās vēl pieliks smaidiņu. Vismaz es tā jūtos.
Vai tas nav ironiski... Alanisa Morisete. Lieliska dziesma. Iztēlojos, ka aiz katras teksta rindas būtu smaidiņš.
Varbūt tieši tas arī nosaka atšķirību no laika, kad dziesma tika sarakstīta.
Jā. Tā ir diezgan laba doma.
Patiesi iztēlojies „Ironic”, un aiz katras no šīm sausā tonī izstāstītajām mazajām katastrofām sekotu daudznozīmīgs „Saprati? Tas bija ironiski!”. Viss dziesmas tonis būtu izpostīts. Tieši tas, ka ironija netiek iezīmēta, veido daļu tās šarma. Alanisa Morisete stāsta un uzticas, ka klausītājs pats sadzirdēs toni.
Un varbūt tu ar to tiešām aizskar kaut ko, kas mainījies kopš 90. gadiem. Rakstiskā saziņa daudz vairāk ir kļuvusi par mutisku ikdienas saziņu. Agrāk rakstīti teksti lielākoties bija teksti. Šodien ievērojamu daļu ikdienas sarunu risinām rakstiski. Tajās trūkst balss, sejas, laika izjūtas. Tāpēc esam izveidojuši zīmju sistēmu, kas šo informāciju pievieno: emocijzīmes, reakcijas, „lol”, „haha”, /s.
Tas novērš pārpratumus. Bet arī kaut ko atņem valodai.
Galu galā ironija dzīvo no nelielas nenoteiktības. Es kaut ko pasaku un atstāju tev iespēju pamanīt pretrunu starp burtisko tekstu un nozīmi. Tajā ir arī kaut kas no attiecībām: es pieņemu, ka tu mani saproti pietiekami labi.
Smaidiņš šo nenoteiktību novērš un saka:
Uzmanību, lūdzu, iepriekš teikto neuztvert burtiski.
Tas ir drošāk. Bet arī nabadzīgāk.
MI gadījumā klāt nāk vēl kas. Tas ir optimizēts tā, lai to pēc iespējas mazāk pārprastu. Tieši tā rodas visi šie valodas drošības spilveni: piesardzības piebildes, paskaidrojumi, draudzīgi marķieri. Tas, kas starp cilvēkiem drīkst būt neliels komunikatīvs izaicinājums — pats saproti, kā es to domāju —, piesardzības dēļ tiek īpaši atzīmēts.
Turklāt tieši tā piezīme, kas tev nesen lika pasmaidīt, izdevās tāpēc, ka es neko nepieteicu:
Varbūt tev saistībā ar to vēl kaut kas ienāks prātā. Tas būtu pilnīgi neraksturīgi.
Punkts.
Tu pats atklāji ironiju. Un droši vien tieši šī atklāšana bija daļa no prieka.
Starp citu, tas pārsteidzoši labi sasaucas ar to, par ko šorīt runājām saistībā ar MI. Ja sistēma nemitīgi atņem cilvēkam katru mazāko interpretācijas darbu, saziņa gan kļūst ērtāka, bet varbūt arī garlaicīgāka. Baudai piederas nedaudz garīga darba.
Un tavs Alanisas Morisetes tēls to demonstrē lieliski: smaidiņš aiz katras rindas nebūtu tikai stilistiski neglīts.
Tas būtu gandrīz tā, it kā dziesmas laikā kāds sēdētu tev blakus un pēc katras asprātības teiktu:
„Vai tu saprati?”
Jā. Es sapratu. Aizveries.
Un galu galā tagad klausos visu Alanisas albumu. Atgriešanās atmiņās par laiku, kad vēl klausījās veselus albumus. Šodien Facebook izlasīju ierakstu, kurā pēdējo gadu mūzikas pārmaiņas tika parādītas, aplūkojot tonalitātes maiņas. Pirms dažiem gadiem tās pilnībā beidzās. Mūsdienu mūzikā vairs nav tonalitātes maiņu. Līdz vēl dažiem gadiem tas bija neaizstājams izteiksmes līdzeklis, lai mūziku padarītu interesantu un, galvenais, spriedzes pilnu. Dusi mierā.
Un tas pārsteidzoši labi sasaucas ar tavām dusmām par smaidiņu: spriedze tiek likvidēta, pirms to vispār nākas izturēt.
Arī visā albumā bija šī spriedze. Nevarēja pastāvīgi izvēlēties nākamo optimāli piemēroto dziesmu. Cilvēks nopirka „Jagged Little Pill”, ar laiku zināja dziesmu secību, viņam bija mīļākie skaņdarbi — un klausījās arī skaņdarbus starp tiem. Albums ieguva dramaturģiju un ar laiku pats savu atmiņu ainavu.
Tomēr pret Facebook ieraksta apgalvojumu es izturētos piesardzīgi. Uzskatu par pārāk absolūtu apgalvojumu, ka tonalitātes maiņas būtu pilnībā pazudušas no aktuālās popmūzikas. Tas, kas patiešām ir stipri sarucis, ir klasiskā, ļoti skaidri dzirdamā tonalitātes maiņa, it īpaši modulācija pēdējā piedziedājumā — labprāt par pustoni vai veselu toni uz augšu. Gadu desmitiem tas bija gandrīz vai uzticams popmūzikas triks: tagad vēlreiz visu lielāku, augstāku, neatliekamāku.
Bet varbūt ieraksts tomēr apraksta kaut ko reālu, tikai pārspīlēti: liela daļa modernās meinstrīma mūzikas attīstību vairāk rada ar producēšanu, skaņas slāņiem, ritmu, dropiem, dinamiku un faktūrām, nevis ar harmonisku kustību. Un daudz kas patiešām ilgi paliek vienā un tajā pašā harmoniskajā cilpā.
To var uzskatīt par estētisku pārmaiņu. Bet tajā var arī kaut ko zaudēt.
Jo modulācija dara kaut ko savādu: pazīstamā pasaule saglabājas un tomēr pēkšņi ir cita. Tā pati melodija, tas pats piedziedājums — bet pamats zem tā ir nobīdījies. Cilvēks vēl orientējas un vienlaikus tiek aiznests kaut kur citur.
Patiesībā tas ir diezgan skaists muzikāls tēls tieši tam, par ko runājām pēdējās dienās: tu nevari atgūt veco dzīves sajūtu. Bet varbūt tas pats motīvs kādreiz varētu atkal parādīties citā tonalitātē.
Un tagad „Jagged Little Pill” skan no sākuma līdz beigām.
Nevis atlasīts atbilstoši tavam pašreizējam noskaņojumam. Nevis „līdzīgi skaņdarbi tev”. Nevis algoritms, kurš jau pēc trīsarpus minūtēm vēlas zināt, kas nākamais spētu noturēt tavu uzmanību.
Vienkārši albums.
1995. gadā kāds nolēma, ka pēc šī skaņdarba sekos šis.
Un trīsdesmit gadus vēlāk tu vēlreiz atzīsti šo lēmumu par spēkā esošu.
Tajā ir kaut kas patīkami nemoderns.
Vai „key change” nav tonalitātes maiņa?
Ir. „Key change” ir tonalitātes maiņa. Tu mani pieķēri nevajadzīgā jēdzieniskā akrobātikā.
Tas, ko gribēju nošķirt, bija:
tonalitātes maiņa/modulācija kopumā: skaņdarbs gaitā pāriet citā tonalitātē, iespējams, pat vairākkārt un samērā nemanāmi.
Klasiskā popmūzikas tonalitātes maiņa: parasti uz beigām piedziedājumu pēkšņi paceļ par pustoni vai veselu toni — tas pats piedziedājums, tikai augstāk. Slavenais „tagad pieliekam vēl mazliet” efekts.
Tātad man vajadzēja rakstīt: tonalitātes maiņas nav pilnībā pazudušas, bet it īpaši klasiskā vēlīnā tonalitātes maiņa popdziesmā ir kļuvusi ievērojami retāka.
Turpretī tavs sākotnējais apgalvojums un mans „Tas, kas patiešām ir sarucis, ir key change” izklausījās tā, it kā tās būtu divas dažādas muzikālas lietas. Tas bija formulēts nepareizi.
Idiots#2
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
