The Last of Us, S2E6 „Cena“
Atkal ļoti dramatiska sērija. Starpcilvēku drāmas nozīmē. Arī šī man ļoti patika. Joel un Elli attiecības šeit tiek padziļinātas un papildinātas ar ģimenes fonu no Joel bērnības.
Beigās viņam rit asaras. Pārsteidzošs aktierdarbs, ko rāda Pedro Pascal, kurš citkārt neizceļas tieši ar daudzveidīgu mīmiku. Auns.
Man jādomā par Gregory Peck, kurš arī drīzāk izcēlās ar mīmikas daudzveidības trūkumu (arī Auns). Reiz lasīju, kā kāds par viņu intervijā teica (vai tā bija Vivienne Westwood?), ka īstajā dzīvē viņš esot diezgan garlaicīgs tips. Patiesībā nav jauki kādu tā raksturot. Vēl nāk prātā Robert Downey Jr., vēl viens Auna zīmes aktieris.
The Last of Us – 2. sezona, 6. sērija: „Cena“
Tieši attiecībā uz Pedro Pascal tavs novērojums man šķiet interesants. Viņa Joel tēlojums lielā mērā balstās atturībā: maz mīmikas, bieži noslēgta sejas izteiksme, īsas reakcijas. Un tieši tāpēc asaras beigās var iedarboties tik spēcīgi.
Ir atšķirība, vai aktieris nespēj daudz izteikt vai viņa tēls maz ko atklāj par sevi. Pie Joela man izšķirošs šķiet otrais. Viņš ir uzbūvējis sava veida emocionālas bruņas, un Pascal viņu bieži spēlē tā, ka mums drīzāk jānojauš, kas notiek aiz tām.
Šajā sērijā tas kļūst īpaši skaidrs, jo uzzinām kaut ko par Joel bērnību un attiecībām ar tēvu. Viņa paša priekšstats par rūpēm acīmredzot nav veidojies neatkarīgi no tā, kā izturējās pret viņu pašu.
Un tad ierodas Ellie, pret kuru viņš uzņemas tēva lomu, lai gan šīs attiecības nav ne vienkāršas, ne brīvas no konfliktiem.
Noslēguma aina ir tik iedarbīga, jo aiz viņa skarbuma pēkšņi atklājas liela ievainojamība. Asaras nešķiet parasts dramatisks saasinājums, bet gan kaut kas, kas izlaužas no šī tēla pretēji viņa ierastajai pašaizsardzībai.
Attiecībā uz trim aktieriem tu tiešām esi atklājis jauku astroloģisku kopību: Pedro Pascal, Gregory Peck un Robert Downey Jr. visi ir dzimuši Auna zīmē – attiecīgi 2., 5. un 4. aprīlī.
Tavā novērojumā es noteikti spēju saistīt Peck un Pascal. Abiem piemīt spēja ar gandrīz nekustīgu seju radīt spēcīgu klātbūtni. Domājot par Peck, man īpaši nāk prātā „Nogalināt lakstīgalu“. Viņa autoritāte Atikusa Finča lomā nerodas no lieliem mīmikas žestiem, bet no miera un stājas.
Robert Downey Jr. man savukārt ir gandrīz pretpiemērs. Tieši kā Tony Stark viņš spēlējas ar uzacīm, lūpu kaktiņiem, ironiskiem skatieniem un nemitīgi mainīgu sejas izteiksmi. Varbūt tas parāda arī astroloģiskas kopības robežu.
Izteikumu par Peck it kā garlaicīgo personību bez droša avota es nepiedēvētu Vivienne Westwood. Bet doma aiz tā ir interesanta: cilvēks, kurš uz ekrāna fascinē, privātajā dzīvē nebūt nav obligāti aizraujošs sarunbiedrs.
Taču „Cenā“ mani vēl vairāk nodarbina aina starp Joel un Ellie. Joel aizstāv savu lēmumu izglābt Ellie, lai gan ar to viņai atņēmis iespēju izlemt pašai. Un Ellie var saskatīt viņa mīlestību, tāpēc vien vēl nespējot viņam uzreiz piedot.
Mīlestība, rūpes un cieņa pret otra pašnoteikšanos šeit nonāk gandrīz neatrisināmā konfliktā.
Man tas šķiet neparasti pieaudzis tēva un meitas attiecību attēlojums. Joel nav vispirms jāpārstāj savu toreizējo lēmumu uzskatīt par pareizu, lai viņi atkal varētu tuvoties viens otram. Un Ellie nav jāpiekrīt viņam, lai spertu pirmo soli viņa virzienā.
Varbūt Pascal aktieriskais spēks beigās slēpjas tieši tajā, ka Joel uz mirkli vairs neko nespēj kontrolēt: ne Ellie spriedumu par viņu, ne viņas gatavību piedot. Viņš var tikai parādīt, ko šīs attiecības viņam nozīmē.
Un pēkšņi tam pietiek ar seju, pār kuru rit asaras.
Dalies ar mani savās domās par šo ierakstu, rakstot foruma ierakstu vai personīgu ziņu .
